1. POLITISKĀS IEKĀRTAS IZVEIDES un ATTĪSTĪBAS procesa raksturojums un novērtējums - evolūcijas posmu apskats (ne tikai 20.gs., bet arī senāks atskats, kas skaidro un pamato konkrētās politiskās sistēmas vēsturisko izcelsmi un tās ietekmi uz mūsdienu situāciju).
Itālijas vēsture iekļauj politisko sadrumstalotību, kas ilga gadsimtiem ilgi, bet tomēr nemazināja Itālijas ietekmi uz Eiropas kultūru, jo īpaši renesanses laikā. No 15. līdz 18. gadsimtam Itālijas zemēs valdīja Francija, Svētās Romas impērija, Spānija un Austrija. Kad 1815. gadā beidzās Napoleona valdīšana, Itālija atkal bija neatkarīgu valstu grupējums. Risordžimento jeb atdzimšana (kas bija politiska kustība Itālijā ar nolūku apvienot Itālijas teritorijas) līdz 1861. gadam veiksmīgi apvienoja lielāko daļu Itālijas, tostarp Sicīliju un Sardīniju, un līdz 1870. gadam tika pabeigta Itālijas apvienošana.
Itālija sabiedrotajiem (Trejsavienībai (Itālija + Vācija + Austroungārija)) pievienojās Pirmā pasaules kara laikā, bet sociālie nemieri 1920. gados atnesa pie varas Benito Musolīni fašistu kustību, bet Otrajā pasaules karā Itālija sabiedrojās ar nacistisko Vāciju. Itālija 1946. gadā pasludināja sevi par Republiku. Itālija kļuva par NATO (1949) un Eiropas Ekonomiskās Kopienas (tagad – Eiropas Savienība) biedri. 1970. gados Itāliju raksturo ierobežots autonomijas izveides process. Pēc Otrā pasaules kara tā piedzīvoja straujas valdības izmaiņas, bet palika sociāli stabila.…