Ievads
Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas daudzi valstij un pašvaldībām piederošie dzīvojamie nami (telpas) tika denacionalizēti vai arī atdoti likumīgajiem īpašniekiem. Bija arī tādi gadījumi, kad likumīgais īpašnieks nespēja (vecuma, veselības), vai kādu citu iemeslu dēļ nevarēja apsaimniekot savu atgūto īpašumu, un pārdeva to citām personām.
Tā rezultātā daudzi Latvijas iedzīvotāji, kuri līdz šim bija dzīvojuši valsts un pašvaldību namos automātiski kļuva par īrniekiem denacionalizētajos vai svešu personu nopirktajos namos (īpašumos). Kā rezultātā jaunie īpašnieki varēja jauniegūto īpašumu izmantot dažādiem mērķiem. Kaut arī iepriekš noslēgtie īres līgumi abām pusē m bija saistoši liela daļa dzīvojamo namu iedzīvotāju (īrnieku) bija pakļauti nepatīkamiem pārsteigumiem, jo īpašnieki centās ātri pārslēgt vai grozīt iepriekš noslēgtos īres līgumus ar īrniekiem. Īres līgumu noslēgšana un līguma noslēgšanas sekas tiešā veidā skāra daudzus cilvēkus. Jo, ne visi māju īpašnieki vēlējās labticīgi valdīt pār saviem dzīvojamiem namiem. Bija arī tādi, kuru galvenais mērķis bija atbrīvoties no namos dzīvojošajiem cilvēkiem, izmantojot jauniegūtos namus (telpas) komercdarbībai un citiem mērķiem.
Šobrīd Rīgā un arī citur Latvijā ir ievērojami palielinājies bezpajumtnieku skaits, un kā vienu no cēloņiem tam varētu minēt, ka cilvēki ir „zaudējuši” savus dzīvokļus tieši tajā periodā, kad neiedziļinoties, kādas sekas var rasties noslēguši jaunos īres līgumus ar jaunajiem manu īpašniekiem. Presē un televīzijā ne reti parādās informācija par tādiem namiem, kuri pieder īpašniekiem, un paliek žēl to cilvēku, kuri gadiem dzīvo bez apkures, siltā ūdens un normālām labierīcībām, citreiz pat antisanitāros apstākļos dēļ namīpašniekiem, kuri nevēlas apsaimniekot namus, kā pienākas, bet tikai vēlas paaugstināt īres maksu, kura šobrīd nemaz nav tik zema.
Tā kā autore pati trīs gadus dzīvoja īpašnieka mājā, tad ļoti labi saprot, ko nozīmē dzīvot mājā, kurai īpašnieks ir atslēdzis elektrību koplietošanas telpās un atteicies arī veikt ūdensapgādes stāvvadu nomaiņu, kas radušies mājas vispārējas nolietošanas rezultātā. Pamatojot savu atteikumu, ar to, ka tie nav izīrētāja pienākumi, kaut gan likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 40.pants skaidri formulē izīrētāja pienākumus dzīvojamās (mājas) telpas remontēšanā un uzturēšanā.
Protams ir arī tādi namīpašnieki, kuri ir ieinteresēti, lai viņu īrnieki dzīvotu pieklājīgos apstākļos un apsaimnieko savus īpašumus.
Tādejādi šī referāta mērķis ir vadoties no Civillikuma normām un likuma „Par dzīvojamo telpu īri” apskatīt dzīvojamās telpas īres līguma jēdzienu, noslēgšanas kārtību, īres līguma būtiskās sastāvdaļas un blakus noteikumus, kā arī izīrētāja pienākumus dzīvojamās telpas īres līgumā, un sekas, kas rodas no pienākumu nepienācīgas izpildes.
Kā rāda prakse ne reti dzīvojamo namu (telpu) izīrētāji biežāk izmanto savas tiesības, nevis pienākumus, tomēr saskaņā ar Civillikuma normām īres līgums rada tā dalībniekiem ne tikai savstarpējas tiesības, bet arī pienākumus, un kas ir svarīgākais, sekas no nepienācīgas pienākumu neizpildes.
…
