Ansis bija miris, lai gan vēl elpoja. Protams, tālu nāve arī vairs nebija. Saimniece ienāca istabā, laipni apvaicājās vai tam ko nevajag un atstāja zvaniņu, lai tas varētu viņu pasaukt, kad nepieciešams. Viņa vēlēja tam labu nakti un tad izgāja. Ansis it kā iemiga, bet bija vēl pa pusei nomodā. Viņš iegrima dziļāk sapnī, atgriezās dzimtenē – tur, mācītāja muižas priekšā, stāvēja Artūrs, nu jau mācītājs, ar Zentu, kurai uz rokas bija mazs bērns. Tur bija arī Tālheims, kurš izskatījās vecāks, un sveicināja Artūru ar Zentu. Viņš pasmaidīja pret mazo bērnu un sauca Anša vārdu. Zentas dēla vārds bija Ansis.
Ansis pamostas tad atkal iegrimst sapnī. Ansis sēž pie Gaujas krasta, noguris, jo visu dienu bija zvejojis pērles, bet dabūjis tikai gliemežus. Te kāds uzsit viņam uz plecu; tas ir kāds nepazīstams vīrs. Ansim viņš izskatās pazīstams, kaut kur redzēts. ‘Nebēdājies, ar katru gliemezi tu esi vienu pērli izvilcis! Tu šo pērli nevari saredzēt, bet es darīšu tavs acis skaidras. Skaties!’ vīrs saka.
Ansis pagriežas un redz , tur bija cilvēki, kurus viņš pazina – māte ar tēvu, Tālheims, Berta, Roza, Artūrs ar Zentu un arī Anna. Vīrs atvēra gliemežvāku un parādīja Ansim spožu pērli. Tā bija Anša sirds. Tad viņš paņēma vēl vienu gliemežvāku un tur bija vēl viena pērle. Tā bija Annas sirds. Vienu pēc otra svešais vīrs atvēra gliemežvākus, izdāvājot visiem pērles. Ar šīm pērlēm viņi varēs tikt tur kur svešais vīrs dzīvo.
…