Šis ir viens no populārākajiem valdniekiem ar kuru konkrēti man asociējas Senās Romas impērija. Jo īpaši tāpēc, ka Senās Romas impērija daudz vairāk savā ikdienā bija orientēta uz likumdošanu, politisko dzīvi un savu savdabīgo ārpolitiku, kurā romieši specializējās uz citu zemju iekarošanu, pakļaušanu un romanizēšanu, kultūru, literatūru, zinātni, izglītību un dievu jomu, kā arī smagos zemes darbus ar „godbijīgu” žestu novēlot un atdodot grieķiem un kolonizēto zemju vergiem. Šī savdabīgā pasaules uztvere ir meklējama jau senā pagātnē, kura caur tradīcijām bija saglabājusies pietiekami ilgu laiku, lai Jūlija Cēzara laikā sāktu to izmantot un vairs neslēptu, jo tā sludināja to, ka romiešu patvaļa ir atļauta ar augstākajiem spēkiem, tā teikt dievi romiešiem ir piešķīruši īpašu statusu starptautiskajā pasaulē, kurā tiem ir ļauts pakļaut un kontrolēt citus. Dīvaini, taču pakļautās un kolonizētās tautas pat nemēģināja tikt vaļā ja ne no romiešu varas, tad no to uzspiestās romanizēšanas ne tik.
Cēzars pie varas nāk Romas republikas laikā, darbojies tās krīzes laikā un aizsāk jaunu tās posmu- imperatoru kultu, jo apstākļi valstī ir diezgan labvēlīgi, lai šis varenais valdnieks, kaut arī fiziski ne pārāk attīstītais, bet uzņēmīgais un kareivīgais vīrs tiktu pie vienpersoniskas varas un varētu lemt daudzu cilvēku likteņus. Aizsākas imperatoru dievišķošanas kults, kā arī slavenais sauklis :”Visi ceļi ved uz Romu !”.…
