Rakstīt par Jumi izvēlējos uzzinājusi, ka tiek uzskatīts, ka šo mitoloģisko būtni vismazāk ietekmējusi kristietība. Tāpat interesanti likās, ka Jumim, pretēji citiem mitoloģiskajiem tēliem, ir taustāma izpausme dabā.
Jumja attēlojums latviešu folklorā
Par Jumi sauc vairākus kopā saaugušus augļus vai labības stiebrus ar vairākām vārpām. Jumim (kā augam) piedēvēta spēja veicināt auglību, proti tika uzskatīts, ka ja sieviete vai aita apēd jumi piedzims dvīņi. Jumi var arī saglabāt - tad tiek nesta auglība visām saimniecības aitām, ne tikai tai, kura apēd jumi. Interesanti, ka aitām auglību nes tikai sieviešu atrastie un glabātie jumji (savukārt vīriešu atrastie jumji nes bagātību), bet gadījumos, kad jumi izbaro aitai nav svarīgs atradēja dzimums, tāpat nekas netiek norādīts par to, ka dvīņi varētu piedzimt sievietēm, kas acīmredzami uzskatīts par nevēlamu rezultātu, jo vairākos ticējumos uzskats, ka apēdot jumi dzimst dvīņi izteikts kā brīdinājums, tātad iespējams, ka jumja ietekmei tiešā saskarsmē piedēvēts lielāks spēks, kā netiešā. Vēl jo vairāk - kāds ticējums vēsta, ka „Jumja vārpu vajagot glabāt klētī aiz sijas, tad tur guļot klāt pūķis, kas velk bagātību klētī” tātad, jumi glabājot, tas iespējams darbojas nevis pats, bet pievilina garus, kā šinī gadījumā – bagātības nesēju pūķi. Iespējams tas tāpēc, ka, kā vēsta cits ticējums Jumis dzīvojis tikai labībā.…
