Jūras piekrastes un to atsevišķos posmus var klasificēt pēc dažādiem pamatprincipiem. Iedalījuma pamatā var ņemt krasta līnijas izrobojumu, abrāzijas un akumulācijas procesu dominējošo lomu. Zemes garozas grimšanas vai celšanās procesu intensitāti vai arī piekrastes tektonisko struktūru.
Atkarībā no krasta līnijas izrobojuma izšķir divas pamatgrupas – izlīdzinātos un izrobotos jeb līčainos.
Izrobotie jeb līčainie krasti rodas, ja pamatkrastu veido dažādas cietības ieži mainīga saguluma apstākļos. Krastu izrobojuma raksturs varbūt ļoti dažāds: lielāki vai mazāki līči, pussalas, zemesragi utt. Šādos posmos raksturīga liela akumulācijas un abrāzijas procesu dažādība un bieža mija.
Vissarežģītākais un daudzveidīgākais jūras krastu reljefs izveidojas gadījumos, kad jūra uzvirzās sauszemei epeirogēno Zemes garozas kustības rezultātā. Tā veidojās ingresijas tipa krasti. Gan abrāzijas, gan akumulācijas procesi šādos apstākļos ir sevišķi intensīvi, to sadalījums ir mainīgs atkarībā no jau esošās krastu līnijas līkumainības un piekrastes iežu īpatnībām.
Raksturīgākie ingresijas krastu tipi ir līčainie, fjordu, šēru, Dalmācijas, riasa, estuāru un grīvlīču, limānu un jomu krasti.
Līčainie krasti rodas, jūrai lēni uzvirzoties sauszemei un aizpildot ar ūdeni reljefa pazeminājumus. Piekrastes līčainību jeb izrobotību nosaka jau esošais reljefa raksturs.
Fjordu krasti veidojas vietās, kur piekrastē atsedzas cietie kristāliskie ieži. Tie ir raksturīgas stāvas, klinšainas sienas un gari, šauri izlocīti līči, kas tālu iesniedzas sauszemē. Fjordu krastu izcelšanās varbūt dažāda, bet visbiežāk tā saistīta ar ledus laikmetā veidotām ledāja eksarācijas formām un tektoniskām plaisām. Fjordu krasti atrodas teritorijās, kuras pleistocēna lielā apledojuma laikā atradušās zem ledāja. Raksturīgi fjordu krasti ir Norvēģijā, kur fjordi pārsniedz 220 km garumu un 6 km platumu. Jūras līmeņa svārstību rezultātā fjordu krastos var veidoties abrāzijas terases.
…
