1.biļete 1. Deviantās uzvedības mehānismi un tipi. Deviantā uzvedība ir uzvedība, kas neatbilsts sabiedrībā pieņemtajām normām (noteikumiem) vai tradīcijām. Uzvedību un parādības, kas neatbilst pieņemtajām normām, apzīmē ar terminu „deviance’. Atsevišķu neatbilstošas uzvedības gadījumu apzīmē ar terminu „deviācija”, bet indivīdu, kam ir raksturīga devianta uzvedība – ar jēdzienu „deviants”. Deviance ir gan normu neievērošana, gan arī to pārlieka ievērošana. Par deviantu uzvedību uzskata: 1) cilvēka rīcību, kas neatbilst oficiāli pieņemtajiem, vispāratzītajiem priekšstatiem, normām un stereotipiem konkrētajā sabiedrībā; 2) sociālo parādību, kas izpaužas cilvēku darbības masveida formās un neatbilst sabiedrībā pieņemtajām vai izplatītajām normām, standartiem, stereotipiem. // Deviācijas izpausmes ir relatīvas, jo viss atkarīgs no tā, ko uzskata par normu, tādēļ deviācija ir samērā nekonkrēta parādība. Viens un tas pats uzvedības tips dažādos apstākļos var izpausties gan kā normāla parādība, gan kā devianta uzvedība. Tātad, tas ko sabiedrībā uzskata per devianto uzvedību, ir būtiski atkarīgs no sabiedrībā valdošajiem priekšstatiem par cilvēka uzvedības normām. // Deviancei ir arī savas funkcijas: 1) tā var izraisīt un veicināt sociālas izmaiņas; 2) tā ir kā atbrīvošanās no frustrācijas; 3) tā ir kā normu apzināšana; 4) tas ir kā atsevišķu grupu saliedētības faktors; 5) tas ir kā indivīdu un grupu uzvedības prognozētais modelis. // Starp dažādiem deviāciju veidiem, kas visplašāk izplatīti Latvijā, ir narkotisms, alkoholisms, prostitūcija, pašnāvības jeb suicīdi. // Narkomānija ir patoloģiska tieksme un paradums lietot vienu vai vairākas narkotiskās vielas, kas izraisa smagas fiziskās un psihiski funkcionālās novirzes. Alkoholisms ir patoloģiska tieksme un atkarība no alkoholiskiem dzērieniem, kas izraisa smagas fiziskas, psihiskas un sociālas sekas. Prostitūcija pēc būtības ir tirdzniecība ar savu ķermeni vai intīmo pakalpojumu sniegšana par samaksu. Pašnāvības ir indivīdu tieksmes vardarbīgi pašiznīcināties. // Ļoti būtiska nozīme ir deviāciju novēršanai un brīdināšanai, lai novērstu indivīdu sabiedriski bīstamās novirzes uzvedībā. Prevencija var realizēties informatīvā, sociāli profilaktiskā, tiesiskā un mūsdienīgi psiholoģiskā ceļā.
2. Verbālā komunikācija. – izteikta vārdiem. Tā sastāv no: -prasmes klausīties; -prasmes runāt. Klausīšanās: * nerefleksīva – spēja uzmanīgi ieklausīties neiejaucoties partnera monologā; * refleksīva – aktīva līdzdalība sarunā izmantojot dažādus jautājumus. 5 jautājumu veidi: 1) slēgtie jautājumi – “jā” vai “nē”. “Vai esat gatavs sarunai?” Šie jautājumi jālieto uzmanīgi, jo saruna var pārvērsties pratināšanā. 2) atklātie jautājumi – prasa no klausītāja izvērstu atbildi, piemēram, kāda ir Jūsu nostāja šajā jautājumā? 3) retoriskie jautājumi – saīsina dialogu - cik ilgi man jāsamierinās ar šādu attieksmi? 4) apdomāšanas jautājumi – palīdz rezumēt un labot teikto – Vai es pareizi saprotu Jūs? Tie ļauj ievadīt savstarpējās saprašanās gaisotni. 5) lūzuma jautājumi – lai noturētu sarunu noteiktā virzienā. Klausīšanās: * nerefleksīva – spēja uzmanīgi ieklausīties neiejaucoties partnera monologā; * refleksīva – aktīva līdzdalība sarunā izmantojot dažādus jautājumus. Neuzmanības barjeras pārvarēšanas jeb pārliecinoša izklāsta noteikumi: * Teiktais jāpasvītro ar intonāciju un balss spēku. Mazāksvarīgus vārdus jāpakārto svarīgākiem vārdiem. Jāakcentē atslēgas vārdi. Atslēgas vārdam teikumā jābūt vienam; * Balss skaņām ir jāsvārstās līdzīgi mazā bērna balsij, nedrīkst runāt monotoni, jāmodulē balss; * Jāmaina balss temps – vārdus, kuriem nav nozīmes var teikt ātrāk, tos, kurus jāizceļ – jārunā lēnām; * Pirms un pēc galvenās domas jāietur pauzes – klausītājs var pārdomāt teikto; * Runājot ir jāizmanto tikai dabiskie žesti; * Nav jālieto dzirdēti vārdi un salīdzinājumi – jālieto tādus vārdus, kurus cilvēki nezin, nav dzirdējuši; * Atkārtošana – iespaido cilvēka jūtas, piemēram, priekšvēlēšanu kampaņa. // Efektīvas runas jeb produktīvas runas: * izsakies skaidri – kad runā jābūt agresīvam; * esi gatavs: - kad un kādā veidā taisies pasniegt informāciju; - par ko taisies runāt (runas struktūra); - kā vislabāk pasniegt savu ziņojumu (laiks runāt, laiks klusēt); - cik ilgi runāt; - kur runāt – kā darbības plāns realizēsies konkrētajā telpā; - kā plāns realizējas konkrētajā laikā, piemēram, karstums ietekmēs sarunu, pie 32OC cilvēkam parādās agresivitāte; - kāpēc? * runā vienkārši; * esi tēlains; * esi dabisks – balss intonācija pakļaujas mūsu jūtām, nevis otrādi; * esi lakonisks; * humors – prasme pasmieties pašam par sevi; * vārdu krājums – 1000-1200 vārdi ko izlieto svarīgā runā ir pietiekoši, lai saprastu galveno runas domu, mazāk par 800 vardiem – runa nav parasti saprotama.
2. biļete 1. Emocionālās dzīves individuālās atšķirības un to ietekme uz profesionālo rīcību. Emocijas ir subjektīvas reakcijas uz ārējo un iekšējo kairinājuma iedarbību (patika, nepatika, prieks, bailes, pārsteigums u.c.). Emocijas var būt pozitīvas, negatīvas, steniskas (mobilizējošas, dod papildu enerģiju), asteniskas (nospiedošas, demobilizējošas). // Jūtas ir ilgstošs emocionāls process, kas nodrošina cilvēka attieksmi pret sevi, citiem un sabiedrību. Jutas ir pozitīvas, negatīvas, konjunktīvas ( simpātija, uzticība, mīlestība, draudzība – tuvināšanas starp cilvēkiem, attīstās no dzimšanas), disjunktīvas – naids, nīcinājums, neuzticība, agresija – paradas nelabvēlīgas audzināšanas rezultātā). Emociju ārējas izpausmes – noskaņojums, afekts. Specifiski emociju veidi: stress (emocionāla reakcija uz ekstremāliem nelabvēlīgiem apstākļiem), frustrācija (psiholoģiskais stāvoklis, kas var izveidoties ja ceļā uz noteikto mērķi rodas nepārvārāmi šķērsli), bailes (emocionāls stāvoklis, sakara ar bīstamas situācijas priekšnojautu), krīze iekšēju pārmaiņu nepieciešamības pašizjuta. Emocionālais intelekts – jūtīgums pret savu un citu cilvēku garastāvokli, balstās uz mūsu prāta spējam. Emocionālais komforts – rodas tad, kad cilvēks jūt mīlestību un uzmanību no citu cilvēku puses. Emocionāla atmiņa – emocionāla reakcija par kādam atmiņām. Emocionālas barjeras – nesapratne starp cilvēkiem. Depresija – emocionāls stāvoklis, kas izpaužas, ka visu praktisku darbību apturēšana un šīs darbības jēgas zaudēšana. Griba – cilvēku spēja uzvesties atbilstoši paša pieņemtiem mērķiem neraugoties uz iekšējiem un ārējiem mērķiem. //Kas traucē gribai: pārspīlēta impulsivitāte, pārspīlēta inhibīcija (aizture), enerģijas trūkums, slimīga vienaldzība, emocionāla aizture
…
