20. gadsimtā psihoanalīze ir izveidojusies par vienu no ietekmīgākajiem garīgajiem strāvojumiem, kļūstot par neatņemamu sastāvdaļu Rietumu kultūras cilvēku ikdienā (klīnikas, pētnieciskie un mācību centri, asociācijas u. tml.). Psihoanalīze ir radījusi savdabīgu sabiedriskās domas gaisotni — daudzi zinātnieki, menedžeri, juristi, garīdznieki savā praksē orientējas pēc tās atziņām. Milzīga ir psihoanalīzes ietekme uz dažādiem mākslas žanriem. Absurda teātrī, «apziņas plūsmas» literatūrā, kakofoniskajā mūzikā u. c. tiek izmantotas dziļu psiholoģijas idejas. Tām simpatizējuši un tās izmantojuši savā daiļradē I. Bergmanis, S. Cveigs, F. Fellīni, H. Hese, F. Kafka, T. Manns, R. Mūzils un daudzi citi ievērojami kultūras darbinieki.
Psihoanalīze kā kultūrvēsturisks fenomens ir atbilde uz pārmaiņām sabiedriskās dzīves norisēs gadsimtu mijā, cilvēka psihes analīzes un izpratnes mēģinājums kultūras krīzes situācijā. Tā ir ne tik daudz psihes dzīļu mērīšana, cik apstākļu radīšana jaunai pieredzei, atsedzot bezapziņas aprioros veidojumus, vai pat šī pieredze kritisko momentu pārvarēšanas ceļā. Mēģinot rast atbildi uz laikmeta izvirzītajiem jautājumiem, psihoanalīzes pārstāvji snieguši katrs savu kultūras izpratnes variantu, paplašinot sapratni par cilvēku un sabiedrību, māksliniecisko jaunradi un sociālo dzīvi, pievēršot uzmanību maz risinātām un neatrisinātām (neatrisināmām?) problēmām.
KARLS GUSTAVS JUNGS (1875—1961) — viens no psihoanalīzes triumvirāta locekļiem. Viņš izstrādājis koncepciju, kas atšķiras no Z. Freida koncepcijas. K. G. Junga uzskati pieļauj dažādu (pat pretēju) interpretācijas iespēju, jo formulējumiem piešķirta jēgpilna daudznozīmība. Viņa darbi ir etīdes, variācijas par kādu tēmu, un, neraugoties uz K. G. Junga ražību1, tās nenoslēdzas vienā vai vairākās grāmatās.…
