Ekoloģija (gr. oikos – māja, logos – zinātne) – šo terminu ieviesa 150 gadu atpakaļ (1854). Šajā laika Ernests Heikels arī deva ekoloģijai definīciju, bet viņa definīcija izrādījās pārāk amorfa un neprecīza.
Mūsdienu ekoloģijas definīcija: zinātne, kas pēta organismu izplatības un dinamikas vispārīgās likumsakarības (dinamikas – sugu svārstības). Kādi dzīvnieki, kur, kad, cik lielā daudzumā un kāpēc sastopami.
Ekoloģijas pamatjautājums un pamatuzdevums: prognozēšana. Kas būs, ja mēs šeit kaut ko darīsim un tml. Kas mainīsies? Mums jāprot atbildēt uz šiem jautājumiem. Ekoloģija pārmet tiltiņu starp tehniskām un humanitārām zinātnēm un dabaszinātnēm.
Ekoloģijas vieta vides zinātņu sistēmā.
! Vides problēmas nav tas pats kā ekoloģijas problēmas. Vides problēmas ir nesakārtota likumdošana, attieksme pret apkārtējo vidi.
Ekoloģija – teorētiskais pamats vides problēmu risināšanai (lai būtu sakārtota likumdošana). Galvenais zinātnes uzdevums – izstrādāt teorētisku bāzi pasākumu sistēmai, kas līdzsvarotu planētas potenciālās iespējas un arvien pieaugošas cilvēku prasības.
Ekoloģijas ietvaros izdala vairākas apakšdisciplīnas. Tā atsevišķu īpatņu – konkrētas sugas pārstāvju – izpēte to vidē ir autekoloģijas uzdevums. Populāciju ekoloģija (demekoloģija) pēta populāciju struktūru un to dinamiku. Sinekoloģija jeb ekosistēmu ekoloģija pēta ekosistēmas organismu kopu kā sistēmu. Ar cilvēka un vides mijiedarbības izpēti nodarbojas cilvēka ekoloģia. Ekoloģija ir saistīta arī ar citām dabas un sociālām zinātnēm, tādēļ tās darbības sfēra iziet ārpus tīri ekoloģisko problēmu loka.
Ekoloģijā izšķir teorētisko un praktisko sfēru.
Atjaunošanas ekoloģija mēģina atjaunot zudušās vai nopietni bojātas ekosistēmas, lai novērstu kādas iepriekš nodarītas kļūdas videi. Izmantojot ekoloģijas zināšanas, speciālisti konstruē, veido zudušo dzīvojamo vidi, lai varētu nodrošināt apdraudēto sugu izdzīvošanu un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu.
Ekoloģijas zinātnei attīstoties, izveidojās divi virzieni – garīgā ekoloģija un sociālā ekoloģija. Garīgā ekoloģija ir filozofisks uzskats par labvēlīgas attīstības nepieciešamību visai dzīvībai uz planētas kopumā. Daudzi garīgās ekoloģijas piekritēji uzskata, ka tradicionālā pieeja videi ir kā plākstera uzlikšana ievainotajai pasaulei. Ir nepieciešams kas cits – atzīt visu sugu vērtību (neatkarīgi no tā, cik tās ir lietderīgas vai pievilcīgas cilvēkam) un izskaust cilvēka – patērētāja attieksmi pret apkārtējo pasauli un citām būtnēm tajā.
Sociālā ekoloģija vides kustībā ir novirziens, kas koncentrē uzmanību uz sabiedrības sociālajiem jautājumiem. Praksē sociālā ekoloģija un garīgā ekoloģija ir daļa no sabiedrības viedokļu spektra. Tomēr cilvēki, kas darbojas ekoloģijas zinātnes dažādos virzienos, strādā kopīgi vides izpētē, saglabāšanā un aizsardzībā.
…
