Neliela vulkāniskas izcelsmes sala kas izvietojusies apmēram pusceļā no Saipanu salu grupas līdz Japānai četras ar pusi jūdzes gara un tikai divas ar pusi jūdzes plata tās platākajā vietā kas kopuma aizņem aptuveni 8 kvadrāta jūdzes sauszemes. Par šīs salas augstāko punktu tiek uzskatīts Suribačī kalns, kuru patiesība varētu dēvēt par nelielu pauguru, jo tā augstums ir aptuveni 550 pēdas virs jūras līmeņa. Pēc šāda apraksta varētu šķist, ka iepriekš aprakstīta sala ne ar ko neatšķiras no tūkstošiem citu salu, kuras izveidojušas Klusajā okeānā pateicoties seismiskajam aktivitātēm. Tomēr šoreiz ir citādi Ivo Džimas (sēra) salā 1945. gada 19. februāri norisinājās viena no izmisīgākajām kaujam Klusā okeāna kauju teātri Otrā pasaules kara laikā.
1944. gada beigās sabiedroto spēki veiksmīgi bija izspieduši japāņus no to kara sākuma gūtajiem iekarojumiem. Britu 14 armija bija šķērsojusi Birmas –Indijas robežu un turpināja virzīties gar Iravadi upi uz leju, Vienlaicīgi ASV spēki turpina virzību arvien tuvāk Japānas teritorijai ģenerāļa Duglasa MakArtura komandētie spēki bija atbrīvojuši Lieldienu salas, Jaun Gvineju. Bija uzsākta Filipīnu salu atbrīvošana. ASV jūras spēki cieša sadarbība ar jūras kājnieku korpusu Admirāļa Nimitza vadībā turpināja virzīties no salas attīrot tās no Japānas spēkiem. Pēc Marianu salu atbrīvošanas ASV 20 gaisa spēku grupa pirmo reizi 2 pasaules kara laikā bija spējīga organizēt un veikt liela mēroga gaisa spēku triecienus jau paša Japānas zemē ar mērķi paralizēt Japānas industriālos centrus šādi būtiski apgrūtinot Japānas spēju atgūties pēc smagajiem triecieniem kas tika saņemti 1944 gada laikā.
