Ķīlas tiesības ( Civillikumā – ķīlas tiesība ) ir tiesības uz cita lietu ( ius in re aliena ). Ķīlu mēdz saukt arī par reālo kredītu. Īpašuma tiesības uz lietu ir vienai personai – ķīlas devējam, bet ķīlas tiesības ir citai – ķīlas ņēmējam. Ķīlas tiesības dod iespēju zināmos apstākļos gūt saistības izpildījumu no ieķīlātā priekšmeta vērtības. Šīs tiesības iespējams realizēt, tikai pārdodot ieķīlāto priekšmetu.
Ķīlas tiesību pastāvēšanas fakts neietekmē ķīlas devēja īpašuma tiesības uz ieķīlāto lietu. Ķīlas devējs arī pēc lietas ieķīlāšanas var brīvi rīkoties ar lietu, to pārdodot, dāvinot, atkārtoti ieķīlājot utt., kaut arī lietas vērtība un līdz ar to tās atsavināšanas iespējas ķīlas tiesību rezultātā samazinās. Tomēr šie noteikumi nav piemērojami rokas ķīlas gadījumā.
Ķīlas tiesības Civillikumā ievietotas lietu tiesību sadaļā un apskatītas kā lietu tiesību paveids. Ķīlas kā lietu tiesības daba izpaužas tādejādi, ka nodrošinājums seko lietai, nevis personai. Tā, piemēram, ieķīlāto lietu pārdodot, ķīlas tiesība neizbeidzas. Tomēr, ņemot vērā, ka ķīlas tiesības izpausme ievērojami atšķiras no citām lietu tiesībām, tādām kā servitūti, izpirkuma tiesības utt., ķīlas tiesība nodrošina prasījumu un kā saistību nodrošinošs instruments skarta arī Civillikuma saistību tiesību sadaļā 1691.p.-saistību spēku bez ķīlas tiesības pastiprina: 1) ar galvojumu, 2) ar līgumsodu un 3) ar rokas naudu.
Tiesību zinātnē jautājums par to, vai ķīlas tiesības ir lietu tiesību vai saistību tiesību institūts, joprojām uzskatāms par strīdus priekšmetu. Ideja par ķīlas tiesību lietu tiesisko raksturu attīstījusies jau Romiešu tiesībās. Ideja, ka ķīlas tiesības nav nekas cits kā vien saistību tiesību pastiprināšanas veids, radusies stipri vēlāk.
Ķīlas tiesības ir saistību nodrošināšanas veids, tāpēc ķīlas pastāvēšanas nepieciešams nosacījums ir ar ķīlu nodrošinātā saistība jeb prasījums. Ieķīlātā priekšmeta vērtība var būt gan lielāka, gan mazāka par saistības vērtību, kuru ķīlas tiesības nodrošina.
…
