Psiholoģijas joma, kas sāka parādīties Amerikas Savienotajās Valstīs deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē, bija akadēmiska disciplīna, kas veltīta cilvēka uzvedības zinātniskai izpētei. Liela daļa agrīno psiholoģijas pētījumu (piemēram, krāsu redzes īpašību izpēte) bija maz saistīti ar psiholoģisko problēmu veidiem, kas mūsdienās ir klīniskās psiholoģijas uzmanības centrā. Tomēr daudzi amerikāņu psiholoģijas pionieri atzina, ka viens no svarīgas psiholoģijas vērtības būtu tās pielietojums cilvēku problēmu risināšanas centienos.Viens no doktorantiem, kas strādāja ar Vundu, bija jauns amerikānis Laitners Vitmers. Deviņpadsmitā gadsimta beigās Amerikas Savienotajās Valstīs nebija formālas apmācības psiholoģijā, un rezultātā, Vitmeram un citiem, kurus interesēja cilvēka uzvedības zinātniskā izpēte, nebija citas izvēles, kā vien pamest ASV un iegūt izglītību Eiropā. Pēc doktora grāda iegūšanas pie Vunda Vitmers atgriezās ASV, lai pieņemtu amatu Pensilvānijas universitātes psiholoģijas nodaļā, kur viņš varētu turpināt veikt pētījumus par uztveres procesiem. Tomēr Vitmera darba gaita 1896. gada pavasarī uzņēma citu pavērsienu, kad skolotājs lūdza Vitmera palīdzību darbā ar citādi spožu 14 gadus vecu zēnu, kuram bija nopietnas grūtības ar pareizrakstību un rakstīto vārdu atpazīšanu (McRcynolds, 1987, 1997).
Vitmers rūpīgi izvērtēja zēna problēmas un izstrādāja intensīvu ārstēšanas programmu, lai mēģinātu uzlabot viņa lasīšanas un pareizrakstības prasmes. Šī lieta pamudināja Vitmeru 1896. gadā Pensilvānijas Universitātē atvērt pirmo Psiholoģisko klīniku, kas īpaši izstrādāta, lai ārstētu bērnus ar mācīšanās grūtībām. Viņš aicināja dibināt jaunu psiholoģijas nozari, kas veltīta palīdzības sniegšanai cilvēkiem, un ieviesa terminu klīniskā psiholoģija, lai aprakstītu šo jauno jomu. Tajā pašā 1896. gadā Vitmers iepazīstināja ar savām idejām par psiholoģijas pielietojumu cilvēku problēmu risināšanā, jaunizveidotās Amerikas Psiholoģijas asociācijas biedrus, un labākajā gadījumā saņēma vēsu noraidījumu (McReynolds. 1997; Riesman, 1976). APA locekļu negatīvo atbildi izraisīja vairāki faktori. Lai gan bija zināms atbalsts psiholoģisko zināšanu pielietošanai cilvēku problēmu risināšanā, lielākā daļa psihologu uzskatīja sevi par zinātniekiem un neuzskatīja Vitmera aprakstīto lomu par sev piemērotu. Viņi nevēlējās apdraudēt savu identifikāciju kā zinātniekus, kas pirmajos gados bija pietiekami vājš, pārceļot savu profesiju uz to, ko viņi uzskatīja par priekšlaicīgu pieteikumu. Pat ja viņi būtu uzskatījuši viņa ieteikumus par slavējamiem, tikai daži psihologi būtu apmācīti vai pieredzējuši, lai veiktu Vitmera piedāvātās funkcijas.
…
