Sākotnējās fotokameras bija lielas un neērtas, fotografējamajam objektam vajadzēja ilglaicīgi atrasties stabilā, nemainīgā pozīcijā, lai varētu uzņemt tā attēlu, kā arī šādas bildes bija ļoti sarežģīti attīstīt. Pirmā firma, kas padarīja fotografēšanu pieejamu vidusmēra cilvēkam, bija Kodak, kas ieviesa tādas filmiņas, kādas mēs pazīstam mūsdienās – no celuloīda. Fotogrāfija kļuva par hobiju. Nākamais solis foto attīstībā bija polaroīdkameras, kuras uzreiz jau izprintēja gatavu attēlu. Fotoaparāti bez filmiņām bija iespējami jau 20.gs. 80. gados, kad radās digitālās kameras, taču tie tirgum piemēroti kļuva salīdzinoši nesen.
Francūzis Meljess bija pirmais, kurš saprata, ka kino var izmantot arī, lai stāstītu stāstus, ne tikai kā realitātes atspulgu (kā to bija izmantojuši viņa laikabiedri Limjēri). Pirmos kinoteātrus dēvēja par nickelodeons, un tajos par lētu naudu varēja noskatīties īsas filmiņas. Tā bija zemāko šķiru izklaide, stāstiem vajadzēja viņus aizraut, likt iegrimt citā realitātē, lai izbēgtu no realitātes. Taču, kad kinofilmas attīstījās un kļuva kvalitatīvākas, arī auditorija mainījās. Vispopulārākās filmiņas bija melodrāmas/romantiskās drāmas un komēdijas.
Skaņu kino rašanās tika uzņemta ar nepatiku un skepsi, balss ierakstīšana filmā likās kā filmas apgānīšana. Sevišķu nepatiku izrādīja aktieri, kuru balsis ne vienmēr bija piemērotas jaunajam kino veidam, taču progress vairs nebija apturams. Kino industrija izpletās pa visu pasauli, padarot aktierus par skaistuma etaloniem un filmu stāstus par ideālas dzīves paraugiem. Šo procesu mazliet ierobežoja cenzūra, kas aizliedza vardarbīgus un jebkādā veidā erotiskus skatus uz ekrāna, un laiks, kad filmām vajadzēja attēlot valsti tādu, kā to vēlējās valdība (piemēram, itāļu neoreālisma filmu aizliegšana). Tomēr televīzijas rašanās radīja vēl nebijušas iespējas arī filmu veidotājiem, tāpēc kino un TV savā ziņā saplūda.
Mūsdienās tieši televīzija un kino ir vispopulārākie masu komunikācijas līdzekļi, caur tiem ir visvieglāk ietekmēt sabiedrību un sabiedrībai ir visvieglāk asociēt sevi ar to, ko tā redz.
…