• Pedagoģiskais takts. Takts - mēra izjūta skolotāja darbā, īpaši attieksmēs ar skolēniem. Pedagoģiskais takts pamatojas uz vispārcilvēciskajām un konkrētām pedagoģiskām vērtībām. Pedagoģiskais takts ir viens no skolotāja uzvedības iezīmēm, viena no visspilgtākajām rakstura izpausmēm. Takta satura būtiskākais elements ir uzmanīga, pārdomāta, humāna attieksme starp skolēniem, skolotājiem un vecākiem, elastīga un pamatota audzināšanas paņēmienu (konkrēta ietekmēšana konkrētā situācijā) izvēle un lietošana.
• Takts izpaužas:
1. Prasmē savaldīt sevi saskarsmē un pašizjūtā (apvainojumi, slikts noskaņojums, rupjība);
2. Prasme ātri orientēties situācijā – ievērot, pārslēgties, atrodot vajadzīgo, derīgos, piemērots vārdus un uzvedību, īpaši konflikta situācijās;
3. Prasmē izprast otra viedokli, pasargāt, izrādīt vajadzīgās jūtas – prieku, lepnumu, naidu, humoru;
4. Prasmē izvēlēties īsto laiku un vietu sarunām;
5. Prasmē sarunāties, pārvaldīt valodu, žestus, manieres;
6. Prasmē kontrolēt un līdzsvarot audzināšanas līdzekļus.
• Pedagoģiskais takts veidojas un izpaužas pedagoģiskajā darbībā.
Konflikts
Konflikta risināšanas metodes
1. Spēka neizmantošana. Skolotājs, kurš cenšas atrisināt konfliktu, lietojot varu, atklājas, ka pretējā puse rīkojas tāpat. Skolotājam nāksies cīnīties, kas uzturēs konfliktu arī turpmāk. Skolotāj vēlme valdīt pār skolēniem izraisa pretošanos un atriebību. Skolotājs, kurš cīnās uz uzspiež skolēniem savus lēmumus, izrāda necieņu pret viņiem; skolotājs, kas padodas, zaudē cieņu pret sevi. mūsdienās konflikti jārisina, saglabājot savstarpēju cieņu.
2. Konflikta būtības atklāšana. Gandrīz visu konfliktu pamatā nav domstarpību cēlonis, bet gan personiskā attieksme, rūpes par savu stāvokli, varu, ietekmi, centieniem un citiem personiskajiem mērķiem. Nav svarīgi, kas izraisījis konfliktu, tā rezultāts vienmēr ir uzvara vai zaudējums. Konfliktu nevar atrisināt, kamēr nav atklāts konflikta īstenais cēlonis.
3. Savas uzvedības mainīšana. Konfliktsituācijā katra puse zina tikai to, kas jādara otrai pusei. Skolotājs nekavējoties var atrisināt konfliktu, ja viņš pats pārstāj domāt par to, kas būtu jādara citiem, un sāk domāt par to, ko viņš pats varētu darīt. Kamēr skolotājs domā par to, kas būtu jādara skolēniem, konfliktu atrisināt nebūs iespējams, jo skolotājs nebūs apmanījis vienīgo, kas to varētu izdarīt, - pats sevi.
Konfliktsituācijā skolotājam vienmēr jāpievērš uzmanība vajadzībā, kas izriet no attiecīgās situācijas, nevis prasībām, ko izvirza konfliktā iesaistītās puses.
4. Labvēlīgas gaisotnes radīšana. Katra konfliktā iesaistītā puse saskata tikai savu taisnību, zina tikai to, ko vēlas panākt, un nespēj saprast otras puses viedokli. Lai panāktu konflikta atrisinājumu, pirmkārt nepieciešams uzklausīt otru pusi. Ja skolēni jutīs, ka jūs saprotat viņa viedokli, arī viņi mēģinās izprast otru. Skolotājam jāpanāk konfliktu risinājumi, iesaistot šajā procesā arī skolēnus un izmantojot dalīto atbildību un savstarpējo vienošanos.
5. Stingra, bet draudzīga rīcība. Stingrs var būt tad, ja zināt, ko vēlaties darīt. Nedrīkst būt stingrs par to, kas jādara citiem.
…