1. Kāds pieņēmums ir Kebēta jautājuma (70a–b) pamatā? Kā Sokrats atspēko šo pieņēmumu? Kādas problēmas var saskatīt Sokrata argumentācijā?
Kebēta pieņēmums – dvēsele iet bojā līdz ar cilvēku
Tam, kam ir kāds pretstats, ir neizbēgami jārodas no sava pretstata (kļūst mazāks no tā, kas iepriekš bijis lielāks) (cikliskais arguments)
Jebkuru divu pretstatu starpā notiek divējāda pārtapšana (no viena uz otru un otrādi)
Dzīvības pretstats ir nāve
Tātad no mirušajiem rodas dzīvība un dzīvie
Tātad ir jābūt vietai (Aīdai), kurā uzturas mirušo dvēseles
Ja rašanās procesā pretstati viens otru pastāvīgi neizlīdzinātu, visam galu galā būtu vienāds izskats, viss atrastos vienādā stāvoklī un jebkura rašanās izbeigtos
Ja dzīvais rastos arī no kaut kā cita, bet tad nomirtu, kādā veidā tad varētu izvairīties no vispārējās iznīcības nāvē?
2. Kā tiek saprasta mācīšanās kā atminēšanās? Kā Sokrats skaidro šo teoriju Faidonā? Kādus atminēšanās veidus Sokrats aplūko? (73c–75a) Kā atminēšanās mācība saistās ar ideju (Vienādība, Skaistas u.c.) izziņu?
“Ja kāds, ko redzēdams vai dzirdēdams, vai uztverdams kaut kā citādi, zina ne vien to, bet iedomājas arī vēl ko citu, kas attiecas nevis uz šo pašu zināšanu, bet citu” tā ir atcerēšanās (ierauga liru un iedomājas par to, kuram pieder lira)…