PĀRPRASTA IZRĀDE
Skatītāji spēj orientēties situācijā, nepārbaudījuši pieņemot mājienus, izturoties pret šīm zīmēm kā pret kaut ko lielāku vai atšķirīgu no pašiem zīmju nesējiem. Publikas tendence pieņemt zīmes noliek spēlētāju situācijā, kuru iespējams pārprast, un tāpat arī šī tendence pieņemt zīmes ieliek publiku situācijā, kurā to var muļķot un krāpt, jo ir maz tādu zīmju, ko nav iespējams izmantot, lai apliecinātu kaut kā neesoša pastāvēšanu.
Mums, kā skatītājiem šķiet, ka iespaids, ko kāds konkrēts spēlētājs cenšas atstāt , var būt patiess vai nepatiess, īsts vai viltots, pamatots vai „krāpniecisks”. Bieži vien mēs uzmanību pievēršam tiem izrādes aspektiem, ar kuriem ir grūtāk manipulēt, tādējādi ļaujot sev spriest par izrādes visvairāk sagrozāmo mājienu ticamību. Ja mēs negribīgi pieļaujam, ka zināmu statusa simboli nodrošina spēlētājam tiesības saņemt kādu konkrētu attieksmi, tad vienmēr esam gatavi uzklupt plaisām viņa simboliskajās bruņās, lai diskreditētu viņa pretenzijas.
Tie, kas izrāda nepatiesu priekšplānu vai „tikai” kādu priekšplānu, tie, kas krāpjas, mānās un izliekas, tad mēs domājam par atšķirībām starp uzturēto ārieni un realitāti. Šīe spēlētāji sevi nostāda bīstamā situācija, jo viņu izrādē kuru katru mirkli var atgadīties kaut kas tāds, kā dēļ viņi var iekrist, kas var būt klajā pretrunā ar to, ko viņi paši apgalvojuši, un nest viņiem tūlītēju pazemojumu vai pat neatgriezeniski sabojāt reputāciju.
Reizēm, uzdodot jautājumu, vai radītais iespaids ir patiess vai nepatiess, mēs īstenībā gribam noskaidrot, vai attiecīgais izpildītājs ir vai nav tiesīgs nospēlēt šo izrādi, bet mūsu pašu interese par pašu izrādi nav tik liela. Kad noskaidrojam, ka kāds, ar kuru mums ir bijušas darīšanas, ir tīrs viltvārdis un krāpnieks, mēs atklājam, ka viņam nav bijis tiesību spēlēt to lomu, ko viņš spēlējis, un ka viņš nav bijis akreditēts attiecīgajā statusā.
…
