1. Konstitucionālo tiesību jēdziens
Konst.ties. (no angļu val. Constitucional law)- Tiesību grupas nozares nosaukums daudzu valstu publisko tiesību sistēmās. Šīs nozares pastāvību un statusu nosaka tās īpašais regulēšanas priekšmets. Konst.ties. regulē cilvēka, pilsoņa un sabiedrības dzīves tiesiskos pamatus, no vienas puses, un valsts uzbūves un darbības tiesiskos no otras puses, kā arī šo abu pušu savstarpējās attiecības. Konst.ties. principi un normas tādējādi nosaka gan indivīdu, pilsoņu, daudzu sabiedrības un valsts dzīves pušu tiesiskā un politiskā statusa pamatus, gan pamatformas, kādās tauta īsteno savu varu dažādās valsts, saimnieciskās, kultūras un sabiedriski politiskās dzīves jomās, gan valsts institūciju tiesiskos pamatus, valsts iestāžu sistēmu un kompetenci, gan arī to darbības pamatprincipus. Tā kā konst.ties. galvenais avots konstitūcija, tad šīs ar augstāko spēku apveltītās normas un principi reglamentē glvk. “konstituēšanas”, “iekārtošanas”, “uzbūves” aspektus, kuriem ir īpaša integrējoši funkcionāla loma cilvēka, sabiedrības un valsts dzīvē. Konst.ties. ir publisko ties. pamatnozare, un tās metodi raksturo uz varas imperatīvā pamata dibinātas principiālas nostādnes: obligāti saistošu pienākumu normas, atļaujošās un aizliedzošās normas, kuras regulē cilvēka stāvokli sabiedrībā un valstī, sabiedriskās iekārtas pamatus, valsts un pašvaldību institūciju sistēmas organizācijas un darbības pamatus. Konst.ties. subjekti iedalāmi divos veidos: fiziskas personas (pilsoņi, indivīdi, vēlētāji, deputāti); sabiedriski veidojumi ( valsts organizācijas, partijas, iestādes). Konst.ties. nosaka fiz.pers. un sab.veid. vispārīgās tiesības, brīvības, pilnvaras, uzdevumus, pienākumus, funkcijas utt. Konst.ties. avoti ir konstitūcijas, likumi, starptautiskie līgumi, izpildvaras, konst. tiesas, pašvaldības normatīvie akti, tiesu precedenti u.c. Konst.ties. kā zinātne, kas veic konst. normu, principu, institūtu un konst. tiesisko un politisko attiecību izpēti, arī atbilstošo teoriju un uzskatu izpēti. Konst.ties. kā institūtu sistēma, kā mācību disciplīna, ko pasniedz dažādu valstu augstskolās. (jurid. terminu vārdnīca). Konst.ties. un valsts tiesības Kādas ir attiecības šo terminu starpā. Pastāv 3 pozīcijas: abi šie termini var būt sinonīmi; tiek atzīts, ka valsts tiesības ir plašākās par konst.ties. pēc apjoma, ir 2 atskaites sistēmas: 1. ja valsts tiesības identificē ar publiskām ties., tad varētu teikt, ka valsts ties. ir plašākas, 2. ja šo valsts ties. plašumu pamato tikai pēc avotiem (tam grūti piekrist). konst.ties. ir plašākas, jo tās savā reglamentēšanas objektā ietver ne tikai valsts un varas problēmu risinājumu, bet regulē sekojošo 3 parādību galvenos pamatus: cilvēks, sabiedrība, valsts. Kā jēdziens tas tiek izprasts 3 nozīmēs: 1. noteikta tiesību nozare – juridisko normu kopums, 2. konst.ties. kā zinātne – jāizmanto dažādas metodes (indukcija, dedukcija, salīdzinošā, vēsturiskā). Rezultātā rodas jaunas kategorija, jēdzieni, secinājumi, 3. noteikts mācību kurss, disciplīna. Priekšmets- ties. normas, kas regulē cilvēka un sabiedrības no 1 puses un valsts varas mehānisma no 2 puses savstarpējās attiecības.
2.Konstitucionālās normas: jēdziens, specifika, klasifikācija.
Konstitucionālo tiesību norma ir vispārīga, formāla un oficiāla valsts pavēle, kas nosaka regulējamo personu (fizisko un juridisko) uzvedību un rīcību. Tie ir konkrēti uzvedības noteikumi, kuri jāievēro. Konstitucionālo tiesību normas regulē: 1.konstitucionālo tiesību pamatus; 2. cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumus; 3. valsts iekārtu;4. likumdošanas, izpildu varas un tiesu varas sistēmu;5. vietējās pārvaldes sistēmu. Tiesību normu klasifikācija ir normu grupēšana pēc to būtiskajām pazīmēm. Turklāt, klasificēt tiesību normas var dažādi – pēc satura, formas, regulēšanas priekšmeta, izdevēja iestādes u.c. 1) Pēc izdevēja iestādes izšķir trīs tiesību normu veidus: a. likuma normas (Saeima); b. likumpamatoto aktu normas (MK 81.p.kārtībā izdotie Noteikumi); c. deleģētās likumdošanas normas (valsts uzdevumā izdod pilnvarotās iestādes). Šāda tiesību normu klasifikācija ļauj noteikt normu juridisko spēku, parāda to subordināciju, kam ir svarīga nozīme normu kolīzijas gadījumā. 2) Pēc normu spēkā esamības noteiktā teritorijā konstitucionālo tiesību normas iedalās: a. republikāniskās nozīmes jeb valsts mēroga normas jeb normas, kas darbojas visā valsts teritorijā; b) vietējās nozīmes jeb šaurāka mēroga darbības normas. 3)Pēc personu loka, uz kurām normas attiecas konstitucionālo tiesību normas iedalās: a) vispārējās normas - attiecas uz visām personām; b) speciālās normas - attiecas uz noteiktu personu loku (fizisko vai juridisko).…
