Konstitūcijas teorija

1.Konstitūcija- pamatlikums, kas nosaka sabiedrības pamatus, valsts formu, varas organizāciju, centrālo insitūciju kompetenci, noteiktas pilsoņu tiesības un brīvības, tiesvedības un vēlēšanu sistēmas principus un pārveidojoši iedarbojas uz tiesību aktu sistēmu, jo tam ir augstākais juridiskais spēks. To pieņem īpašā kārtībā. Latvijas Republikā-Satversme- pieņemta 1922. g. 15. februārī. Pēc tam tajā vairrākārt izdarīt grozījumi. Lielākais no tiem 1998.g. 15.10., kad Satversmi papildināja ar 8. nodaļu ,,Cilvēka pamattiesības”. Termins ,,konstitūcija” cēlies no latīņu valodas vārda constitutio un nozīmē – lēmums, noteikums. Šis vārds bija sastopams SG un SR juristu un filozofu darbos, ar to arī apzīmēja Romas imperatoru izdotus aktus. Konstitūcijas kā valsts pamatlikuma izcelšanās ir saistīta ar buržuāzijas nākšanu pie varas. Tautai nedrīkst tikt ierobežotas tiesības izstrādāt konstitūciju kā valsts uzbūves uzmetuma un plānu tautas centienos pēc laimes. Tautai ir tiesības uzvēlēties sev tīkamu politisko režīmu, taču šai izvēlei ir jābūt brīvai, tā nedrīkst tikt uzspiesta.…