1)tautas suverenitātes princips
Suverenitāte - augstākā vara, varas kvalitāte, īpašība būt augstākai. S. subjekti ir valsts, tauta, nācija. Valsts suverenitātes iezīmes: teritoriāla virsvadonība; iekšējā valsts suverenitāte (izdot norm. aktus, noteikt robežas, pilsonību); ārējā valsts suverenitāte (tiesības pieņemt lēmumus ārpolitikas sfērā). Tautas suverenitāte ir augstākās varas avota izcelsme. Tauta ir nācijas sinonīms (katrai tautai ir titulgrupa, kas raksturo tās īpatnības).
Tautvaldības princips - demokrātija, kas sāk attīstīties 16., 17.gadsimtā līdz ar parlamentu veidošanos. Demokrātijas izpausmes formas: tiešā (tautas nobalsošana) un netiešā (caur tautas pārstāvniecību). Izšķir divus jēdzienus: “tautas suverenitāte” un “demokrātija”. Tautas suverenitāte ir statiskais pamats, bet demokrātija - procesuālā puse, kā augstākā vara tiek izmantota.
2)nacionālā suverenitāte (natio- izcelsme, tauta)
Princips fiksē situāciju, ka mūsdienu nacionālajās valstīs tautas suverenitātes īpašniekā un nesējā- valsts tautā juridiskajā nozīmē, tas ir pilsoņu kopumā, vienlaikus ir ietverta titulgrupa, noteikta nacionāla etniska kopība (nācija), kura būtiski determinē (ir par cēloni) valsts un tautas suverenitātes (augstākās tiesiskās varas)realizāciju.
Nacionālās suverenitātes klātesamību un neizbēgamību nosaka etniskās nācijas, tās interešu, valodas, kultūras īpatnību pastāvēšana. Principa varas augstību pamato nācijai piemītošas īpatnības- būt neatkarīgai, brīvi un sekmīgi attīstīties, nostiprināties politiskās, sociālās un kultūras dzīves jomā, veidot savas nākotnes perspektīvas.
Princips cieši saistīts ar nāciju pašnoteikšanās tiesībām un valsts suverenitāti. Atšķirībā no pašnoteikšanās tiesībām, nav tikai tiesība, bet nācijas īpašība, kas veido pašnoteikšanās tiesību pamatu. Pašnoteikšanās tiesības fiksē principu kā reālu faktu.
Nedrīkst identificēt ar valsts suverenitāti. Pēc nacionālās pašnoteikšanās tiesību īstenošanas valsts nekļūst par vienīgo suverenitātes subjektu. Valsts tikai palīdz realizēt nācijas pamatintereses, mērķus, organizē savu valstiskuma formu, izlemj jautājumus par attiecībām ar citām nācijām.
Princips būtiski ietekmē valsts robežu nospraušanu, valsts valodas, valsts simbolu saturu un formu, kā arī ir par cēloni citas augstākās varas politiskām pamatnostādnēm.
3)varas dalīšanas princips
Sāk attīstīties 16., 17.gadsimtā, pirmo nopietno koncepciju izstrādājis Loks, ierosinot divdaļīgo varas dalīšanu - nošķirt likumdošanas un izpildvaru, tiesas varu iekļaujot izpildvaras sastāvā. Monteskjē popularizē trīsdaļīgu varas dalīšanu. Izšķir vairākus aspektus varas dalīšanā:
Līdzsvara un atsvara sistēma -veicina mērenību:
1)lai novērstu uzurpācijas tendences katrā no trim varām;
2)lai nodrošinātu valstiski tiesisko institūtu stabilitāti;
3) lai nodrošinātu valsts varas funkcionēšanas nepārtrauktību;
Satversmes tiesa norāda, ka visas tiesību normas un izpildvaras darbības, ja tās aizskar personas tiesības, ir pakļautas tiesas kontrolei.
Princips būtībā nosaka, ka valsts vara ir sadalīta trīs varas atzaros- likumdevējs, izpildvara, tiesu vara.
Princips sevī ietver:
1)institūciju nošķiršanu- neatkarīgas, autonomas
2)funkciju nošķiršanu;
3)personāla nošķiršanu;
Nodrošina- sadarbību, kontroli, mērenību.
Likumdošana pieder- tautai, Saeimai- jāievēro konstitūcija
Izpildvara- Ministru Kabinetam
…