1. Konstitucionālo tiesību vieta publisko tiesību sistēma. Konstitucionālo tiesību reglamentācijas priekšmets un avoti. Konstitucionālo tiesību normas un institūti. Konstitucionāli tiesiskās attiecības un subjekti.
Konstitucionālās tiesības (KT) regulē cilvēka, indivīda, pilsoņa un sabiedrības dzīves tiesiskos pamatus no vienas puses un valsts uzbūves un darbības tiesiskos pamatus no otras puses, kā arī abu šo pušu savstarpējās attiecības. KT ir publisko tiesību pamatnozare, un tās metodi raksturo uz varas imperatīvā pamata dibinātas principiālās nostādnes: obligāti saistošu pienākumu normas, atļaujošās un aizliedzošās normas, kas regulē cilvēka stāvokli sabiedrībā un valstī, sabiedriskās iekārtas pamatus, valsts un pašvaldības institūciju sistēmas organizācijas un darbības pamatus.
KT būtiski ietekmē arī citu tiesību nozaru attīstību un īpatnības. KT iedarbības līdzekļi ir subordinācija, tiesībspējas un rīcībspējas tiesiskā statusa noteikšana.
Jēdziens KT tiek izprasts 3 nozīmēs:
1) noteikta tiesību nozare – juridisko normu kopums;
2) KT kā zinātne – izmantojot dažādas metodes kā rezultātā rodas jaunas kategorijas, jēdzieni, secinājumi;
3) KT kā noteikts mācību kurss, disciplīna.
Par KT avotiem var būt visdažādākie normatīvie akti, arī pašvaldību akti. Taču galvenais KT avots ir konstitūcija.
KT avoti iedalās:
4) objektīvie (doktrīnas, teorijas);
5) juridiskie (konstitūcijas, konstitucionālie likumi, likumi, izpildvaras normatīvie akti, pašvaldību normatīvie akti, tradīcijas, paražas.
Juridiskais spēks nosaka vai nu normatīvā akta virsvaldību pār zemāk stāvoša akta normām, vai pakļautību augstākstāvošām normām. Tā izveidojas normatīvo aktu hierarhija, kurā zemākstāvošie akti nedrīkst būt pretrunā ar augstākstāvošiem aktiem. Likuma varas jeb likuma virsvaldības princips paredz pārējo normatīvo aktu atbilstību likumam. Tiesiskā valstī likuma vara ir nesaraujami saistīta ar tā leģitimitāti, kas faktiski izpaužas kā likuma tiesiskums.
Normatīvo aktu hierarhija tiešā veidā vēl nav nostiprināta likumā. Tā atrodas zemāka juridiskā ranga normatīvajā aktā – Ministru Kabineta noteikumos. Vēl aizvien neskaidra normatīvo aktu hierarhijā ir starptautisko līgumu vieta. Tāpat kā citu normatīvo aktu, arī starptautisko līgumu juridiskais spēks ir atkarīgs no tā, kāda valsts institūcija un kādā kārtībā tiem ir pievienojusies un tos ir apstiprinājusi. Tas nozīmē, ka Saeimas ratificētajiem līgumiem formāli ir tāds pats juridiskais spēks kā likumiem, tomēr faktiski Saeimas ratificēto līgumu rangs ir augstāks nekā parastajiem likumiem. Likumā “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem” ir noteikts, ka, ja starptautiskajā līgumā, kuru Saeima ir apstiprinājusi, paredzēti, citādi noteikumi nekā Latvijas Republikas normatīvajos aktos, tiek piemēroti starptautiskā līguma noteikumi. Līdz ar to kļūst strīdīgs jautājums par to, kā ir ar Satversmi, ja kāda no tās normām ir pretrunā starptautiskajam līgumam. No vienas puses tiek prasīta starptautisko līgumu atbilstība Satversmei, bet no otras puses – starptautisko līgumu prioritāte pār citām nacionālo tiesību normām.…
