Konstitucionāli tiesisko attiecību specifiskās iezīmes

Konstitucionāli tiesisko attiecību objekti – materiālās un nemateriālās pasaules labumi, kā arī personas darbības, kuru dēļ rodas konkrētā tiesiskā attiecība. Objekts ir tas, dēļ kā konstitucionāli tiesisko attiecību subjekti ir savstarpēji saistīti – tiesību iedzīvināšana (realizēšana, „baudīšana”), pienākumu izpilde, funkciju veikšana utt. Konstitucionāli tiesisko attiecību subjektu un objektu mijiedarbība veido konstitucionāli tiesisko attiecību saturu. Konstitucionālo tiesību normas var šīs attiecības radīt, grozīt vai arī izbeigt. Konstitucionāli tiesiskās attiecības rodas tad, kad notiek konkrēti juridiski fakti (notikumi un darbības). Konstitucionāli tiesisko attiecību specifisku raksturo tas, ka tām ir pastāvīgs saturs un starp šo attiecību subjektiem ir iespējams liels skaits citu attiecību, kuras pašas konstitucionālo tiesību normas tieši nereglamentē. Tiesiskās attiecības ir sabiedriskās attiecības, kuras regulē tiesību normas un kuru dalībniekiem pieder subjektīvās juridiskās tiesības un pienākumi, ko nodrošina valsts. Konstitucionāli tiesiskās attiecības – tiesiskie sakari, kas rodas uz konstitucionālo tiesību normu pamata. Konstitucionāli tiesiskās attiecības struktūru veido divi galvenie elementi - konstitucionāli tiesisko attiecību subjekti un konstitucionāli tiesisko attiecību objekti. Konstitucionāli tiesisko attiecību subjekti un objekti tiek noteikti ar normatīvajiem konstitucionālo tiesību aktiem. Tātad konstitucionāli tiesiskās attiecības pastāv starp dažādiem (vismaz diviem) konstitucionālo tiesību subjektiem. Cilvēktiesību klasifikācija Bieži cilvēktiesību teorijā parādās mēģinājumi klasificēt cilvēktiesibas. Parasti tas tiek darīts, lai sistematizētu cilvēktiesības, atvieglotu to uztvveri un interpretāciju. Šobrīd pastāv ļoti dažādi cilvēktiesību iedalījumi, pamatojoties uz atsevišķiem kritērijiem. Cilvēka un pilsoņa tiesības. Cilvēka tiesības no pilsoņa tiesībām atšķiras tādējādi, ka cilvēka tiesības ir pārvalstiskas, tām pamatā ir dabiskās tiesības. Pilsoņa tiesības savukārt pamatojas tikai uz pozitīvo tiesisko kārtību, tām pamatā nav dabiskās tiesības. Tomēr praksē ir grūti atrast kritērijus, pēc kuriem dabiskās tiesības nodalīt no pozitīvajām. Ar jēdzienu “pilsonis” šajā gadījumā nav jāsaprot tikai persona, kurai ir noteikta tiesiska saite ar kādu valsti, bet tie var būt arī valsts pastāvīgie iedzīvotāji, kas nav šši valsts pilsoņi. Brīvības un tiesības. Doktrīna šķir cilvēka tiesību un brīvību jēdzienu. Ja konstitūcijā definēta subjektīvā tiesība, tad ir paredzēta vairāk vai mazāk noteika subjekta esamība, uz kuru tiek uzlikts šim tiesībām atbilstošs pienākum. Ja pienākum netiek izpildīts, tad cilvēktiesību subjektam – fiziskai vai juridiskai personai – ir tiesības prasīt tā izpildi (pozitīvais elements). Ja tiek noteiktas tiesības uz izglītību, tas nozīmē, ka ir jābūt valsts vai privātajām izglītības iestādēm, kur šo izglītību iegūt, un personām ir tiesības prasīt, lai šādas izglītības iestādes tiktu nodošinātas. Savukārt brīvības attiecas uz nenoteiktu subjektu loku, kuriem šis brīvības ir pienākums ievērot (negatīvais elements). Cilvēka brīvības aizsardzību, ja kāds nelikumīgi ierobežo viņa brīvības. Brīvību gadījumā personai ir aizsardzības tiesības pret valsti,lai tā atturas no kādas darbības, piemēram, no nepamatotas vārda brīvības ierobežošanas. Kolektīvās tiesības vai individuālās tiesības. Kolektīvās tiesības no individuālajām tiesībām atšķiras ar to, kas tās nav iespējams īstenot un aizsargāt vienpersoniski. Streika tiesības nav iespējams īstenot vienam indivīdam, un individuāls streiks ir neatļauta darba kavēšana. Tāpat arī viens indivīds nevar izveidot biedrību savu interešu aizstāvēšanai vai politisko partiju. Tomēr lielākā daļa tiesību ir realizējamas individuāli. Cilvēktiesību iedalījums pēc to funkcijām. Cilvēktiesības var iedalīt, izvērtējot, vai tās ietver tikai objektīvas normas, subjektīvas publiskas aizsardzības tiesības, institucionālas garantijas, vai prasības pēc pozitīvas darbības utt. Iedalījums pēc šāda kritērija nav īsti precīzs, jo katrai no cilvēktiesībām var būt vairākas funkcijas. Piemēram, vēlēšanu tiesību pamatā ir gan aizsardzības funkcija – prasīt, lai valsts nelabvēlīgi neietekmē vēlēšanu tiesību īstenošanu -, gan prasība nodrošināt vēlēšanu procesuālo norisi un pareizu vēlēšanu rezultātu atspoguļošanu. Cilvēktiesību iedalījums pēc ierobežošanas veida. Šī iedalījuma kritēriji ir: vai cilvēktiesību norma satur vispārējus (tiesība tiek ierobežota ar konstitucionālo normu) vai speciālus ierobežojumus (atsauce uz citu likumu vai likumiem, ierobežojumi īpašos gadījumos). Šis cilvēktiesību iedalījums gan vairāk attiecas uz cilvēktiesību ierobežojumu klasifikāciju. Pilsoniskās un politiskās tiesības, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, solidaritātes tiesības (trīs paaudzes). Šāds iegalījums visbiežāk parādās tiesību literatūrā. Arī starpautiskie dokumenti tiek vedoti, vadoties pēc šādas cilvēktiesību klasifikācijas, piemēram, Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. Pieņemts uzskatīt to par vienu no precīzākajiem iedalījumiem, lai gan sastopamas neskaidrības par atsevišķu tiesību piederību. Piemēram, etnisko minoritāšu tiesības saglabāt savu kultūru un attīstīt to var pieskaitīt kā pie kultūras tiesībām, tā pie pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Starptautiskā pakta par par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 27. Pantā ir noteikts, ka “valstīs, kur ir etniskās, reliģiskās vai valodas minoritātes, personām, kas pieder pie šīm minoritātēm, nedrīkst atņemt tiesības kopā ar citiem tās pašas grupas locekļiem baudīt savu kultūru, piekopt un praktizēt savu reliģiju, kā arī lietot dzimto valodu”. Tāpat atšķirīgi var vērtēt arī tiesības uz reliģiju, pārliecības un informācijas brīvību, vienā gadījumā iedalot tās pie kulrūras tiesībām, citā – pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Konstitucionāli tiesisko attiecību subjektu loku nosaka pašas konstitucionālo tiesību normas. Konstitucionālo tiesību galvenos subjektus var iedalīt divās grupās: - fiziskas personas (indivīdi, pilsoņi, nepilsoņi, ārzemnieki, bezvalstnieki utt.); - sociālās kopības, institūcijas un organizācijas – nācija, nacionāla minoritāte, tauta (pilsoņu kopums – Latvijas tauta), valsts, politiskas organizācijas (partijas), nepolitiskas organizācijas u.c. PILSONIS Tātad pilsonība ir īpašu attiecību kopums starp valsti un tās noteiktu iedzīvotāju daļu – pilsoņiem. Pilsonība ir viena no ciešākajām tiesiskajām saiknēm starp indivīdu un valsti, kurā viņš vai viņa dzīvo. Pilsonība ir arī sava veida atslēga pilnvērtīgai politiskai līdzdalībai valsts un sabiedrības dzīvē. Jāņem arī vērā, ka ar jēdzienu „pilsonis” plašākā nozīmē var apzīmēt ne tikai personas, kurām ir noteikta tiesiska saikne ar konkrētu valsti. Tas var būt arī emancipēts sabiedrības loceklis – pilsoniskās sabiedrības pārstāvis, kas aktīvi piedalās sabiedrības dzīvē. Latvijas pilsonis ir: 1) persona, kura bija Latvijas pilsonis 1940.gada 17.jūnijā, kā arī šīs personas pēcnācējs, ja šī persona vai tās pēcnācējs likumā noteiktajā kārtībā līdz 2013.gada 1.oktobrim reģistrējās par Latvijas pilsoni vai tiem bija tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoni; 2) persona, kuras dzimšanas brīdī abi tās vecāki ir Latvijas pilsoņi vai viens no viņiem ir Latvijas pilsonis, ja ievēroti Pilsonības likuma 9.panta otrās vai piektās daļas nosacījumi; 3) latvietis vai līvs, kurš Latvijā apliecinājis visus šādus nosacījumus: a) ka viņa priekštecis 1881.gadā vai vēlāk pastāvīgi dzīvoja Latvijas teritorijā, kāda tā pastāvēja līdz 1940.gada 17.jūnijam, b) savu latviešu valodas prasmi saskaņā ar Pilsonības likuma 20.pantu vai no latviešu valodas prasmes pārbaudes ir atbrīvots saskaņā ar Pilsonības likuma 21.pantu, c) savu piederību pie valstsnācijas (latviešiem) vai autohtoniem (līviem), iesniedzot dokumentāru apstiprinājumu tam, ka viņš vai vismaz viens no viņa vecākiem vai vecvecākiem ir piederīgs pie valstsnācijas vai autohtoniem, vai arī paskaidrojumu tam, kādēļ šādu apstiprinājumu nav iespējams iesniegt, un minētā apstiprinājuma vietā iesniedzis citus apliecinājumus. Šo apstiprinājumu var aizstāt ar apliecinājumu par piederību pie latviešu kopienas savā dzīvesvietā ārpus Latvijas; 4) sieviete, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kura saskaņā ar 1919.gada 23.augusta Likuma par pavalstniecību 7.pantu bija zaudējusi Latvijas pavalstniecību, un viņas pēcnācējs, ja viņa vai viņš reģistrējies likumā noteiktajā kārtībā, ievērojot Pilsonības likuma 9.panta otrās daļas nosacījumus; 5) bērns, kurš atrasts Latvijas teritorijā un kura vecāki nav zināmi, vai cits bez vecāku gādības palicis bērns, kurš Latvijā atrodas ārpusģimenes aprūpē, izņemot bērnu, kura vecākiem ir pārtrauktas aizgādības tiesības; 6) bārenis, kurš Latvijā atrodas ārpusģimenes aprūpē. Gribu reģistrēt bērnu par Latvijas pilsoni saskaņā ar šā panta pirmo daļu pauž: 1) bērna likumiskais pārstāvis, ja bērns vēl nav sasniedzis 15 gadu vecumu; 2) pats bērns vecumā no 15 līdz 18 gadiem. Latvijas pilsoņi neatkarīgi no pilsonības iegūšanas veida tiesībās un pienākumos ir vienlīdzīgi. Latvijas pilsoņa stāšanās laulībā ar citas valsts pilsoni vai bezvalstnieku, kā arī šādas laulības šķiršana Latvijas pilsoņiem neizraisa pilsonības maiņu. Vienam laulātajam iegūstot vai zaudējot Latvijas pilsonību, otra laulātā pilsonība nemainās Latvijas pilsoņu dzīvošana ārpus Latvijas teritorijas neizraisa Latvijas pilsonības zaudēšanu izņemot šajā likumā paredzētos gadījumus. Latvijas pilsoņi ārvalstīs ir Latvijas valsts aizsardzībā. NEPILSONIS Nepilsoņi ir tie Latvijas Republikā dzīvojošie, kā arī terminētā prombūtnē esošie bijušās PSRS pilsoņi un viņu bērni, kuri vienlaikus atbilst šādiem nosacījumiem: 1) 1992. gada 1. jūlijā viņi bija neatkarīgi no pierakstā norādītās dzīvojamās platības statusa pierakstīti Latvijas teritorijā, vai viņu pēdējā reģistrētā dzīvesvieta līdz 1992. gada 1. jūlijam bija Latvijas Republikā, vai ar tiesas spriedumu ir konstatēts fakts, ka līdz minētajam datumam viņi ne mazāk kā 10 gadus nepārtraukti dzīvoja Latvijas teritorijā. Nepilsoņi nav Latvijas pilsoņi kā arī nav un nav bijuši citas valsts pilsoņi. Personu tiesisko statusu, kuras ir ieceļojušas Latvijas Republikā pēc 1992. gada 1. jūlija, nosaka Imigrācijas likums. Likums „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības" neattiecas uz: 1. Latvijas teritorijā dislocētā Krievijas Federācijas militārā objekta funkcionēšanā un demontāžā nodarbinātajiem militārajiem speciālistiem, kā arī šajā nolūkā uz Latviju komandētajām civilpersonām. 2. Personām, kuras pēc 1992. gada 28. janvāra atvaļinātas no aktīvā militārā dienesta, ja šīs personas dienestā iesaukšanas brīdī pastāvīgi nedzīvoja Latvijas teritorijā vai nav Latvijas pilsoņu ģimenes locekļi. 3. Šis likums neattiecas arī uz iepriekšējos punktos (1. un 2. punktā) norādīto personu laulātajiem un kopā ar viņiem dzīvojošajiem ģimenes locekļiem — bērniem un citiem apgādājamajiem, ja šīs personas ieradušās Latvijā sakarā ar Krievijas Federācijas (PSRS) bruņoto spēku militārpersonas dienestu neatkarīgi no tā, kad tās ieradušās Latvijā. 4. Personām, kuras saņēmušas atlīdzību (kompensāciju) par izbraukšanu uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs, neatkarīgi no tā, vai šo atlīdzību (kompensāciju) ir izmaksājušas Latvijas Republikas valsts vai pašvaldību iestādes vai starptautiskie (ārvalstu) fondi vai iestādes. Nepieciešamos dokumentus un kārtību, kādā personu atzīst par nepilsoni, nosaka LR Ministru kabinets. Nepilsoņa tiesības un pienākumi Nepilsonim ir Latvijas Republikas Satversmē noteiktās cilvēka tiesības un pienākumi. Līdztekus Latvijas Republikas Satversmē noteiktajām tiesībām nepilsonim ir tiesības: 1) saglabāt savu dzimto valodu un kultūru kultūrnacionālās autonomijas ietvaros, tradīcijas, ja tās nav pretrunā ar Latvijas likumiem; 2) netikt izraidītam no Latvijas, izņemot gadījumu, kad izraidīšana notiek likumā noteiktajā kārtībā un ir saņemta kādas ārvalsts piekrišana uzņemt izraidāmo personu; izraidīšana uz valsti, kurā šī persona tiek vajāta rases, reliģijas vai etniskās piederības dēļ, kā arī kolektīva izraidīšana nav pieļaujama. Nepilsoņa statusa zaudēšanas iemesls var būt: 1) atteikšanās no nepilsoņa statusa; 2) nepilsoņa statusa atņemšana; 3) Latvijas pilsonības iegūšana Pilsonības likumā noteiktajā kārtībā. Atteikšanās no nepilsoņa statusa Ikvienai personai, kura ieguvusi citas valsts pilsonību (pavalstniecību), ir pienākums atteikties no nepilsoņa statusa 30 dienu laikā pēc šādas pilsonības (pavalstniecības) iegūšanas. Ikvienai personai, kurai tiek garantēta kādas valsts pilsonība (pavalstniecība) vai ir izsniegts kādas ārvalsts ceļošanas dokuments, ir tiesības atteikties no nepilsoņa statusa. Persona atsakās no nepilsoņa statusa, iesniedzot Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei vai Latvijas diplomātiskajai vai konsulārajai pārstāvniecībai iesniegumu par atteikšanos no nepilsoņa statusa vai šādu iesniegumu nosūtot pa pastu, ja iesniedzēja paraksts ir notariāli apliecināts. Nepilngadīgas personas vārdā iesniegumu par atteikšanos no nepilsoņa statusa iesniedz šīs personas vecāki vai tās likumīgais pārstāvis. Ja nepilngadīgā persona ir sasniegusi 15 gadu vecumu, tad, lai atteiktos no nepilsoņa statusa, ir nepieciešama tās rakstveida piekrišana. Personas iesniegumu izskata un lēmumu pieņem Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (turpmāk — Pārvalde) priekšnieka pilnvarota amatpersona. Pārvaldes priekšnieka pilnvarotās amatpersonas pieņemto lēmumu persona var apstrīdēt, iesniedzot par to attiecīgu iesniegumu Pārvaldes priekšniekam. Pārvaldes priekšnieka lēmumu personai ir tiesības pārsūdzēt tiesā. Nepilsoņa statusa atņemšana Personai atņem nepilsoņa statusu, ja tā: 1) neatbilst kādam no likuma „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības" 1. panta pirmajā daļā minētajiem nosacījumiem; 2) ieguvusi citas valsts pilsonību (pavalstniecību), neiesniedzot iesniegumu par atteikšanos no nepilsoņa statusa 30 dienu laikā pēc šādas pilsonības (pavalstniecības) iegūšanas; 3) bez Ministru kabineta atļaujas dienē kādas ārvalsts bruņotajos spēkos, iekšējā karaspēkā, drošības dienestā, policijā (milicijā) vai ir tieslietu institūciju dienestā; 4) apzināti sniegusi par sevi nepatiesas ziņas, lai iegūtu nepilsoņa statusu. Kārtību, kādā personai tiek atņemts nepilsoņa statuss, nosaka Ministru kabinets. Lēmumu par nepilsoņa statusa atņemšanu pieņem Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona. Pārvaldes priekšnieka pilnvarotās amatpersonas pieņemto lēmumu persona var apstrīdēt, iesniedzot par to attiecīgu iesniegumu Pārvaldes priekšniekam. Pārvaldes priekšnieka lēmumu personai ir tiesības pārsūdzēt tiesā. BEZVALSTNIEKS Personu Latvijas Republikā var atzīt par bezvalstnieku, ja vien kāda valsts saskaņā ar tās likumiem nav atzinusi šo personu par savu pilsoni. Latvijas nepilsoņa statusu zaudējusi persona atzīstama par bezvalstnieku, ja šai personai nav nevienas citas valsts pilsonības, kā arī tai nav ārvalstu tiesību aktos noteiktajā kārtībā izsniegta garantija par uzņemšanu pilsonībā. Personu Latvijas Republikā nevar atzīt par bezvalstnieku, ja uz šo personu neattiecas 1954.gada 28.septembra Konvencijas par bezvalstnieka statusu noteikumi. Personu, kura ir likuma "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības" subjekts, nevar atzīt par bezvalstnieku. Lai personu atzītu par bezvalstnieku, tā Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei (turpmāk Pārvalde) iesniedz: 1) iesniegumu; 2) personu apliecinošu dokumentu; 3) Pārvaldes noteiktas ārvalsts kompetentas institūcijas izsniegtu dokumentu, kas apliecina, ka persona nav attiecīgās valsts pilsonis un tai netiek garantēta šīs valsts pilsonība, vai dokumentāru apliecinājumu tam, ka šādu dokumentu nav iespējams iegūt. Ja persona no tās neatkarīga iemesla dēļ nevar iesniegt kādu iepriekš minētajiem dokumentiem, Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona, pamatojoties uz Pārvaldes rīcībā esošo dokumentāri apstiprinātu informāciju, pieņem lēmumu atzīt vai atteikt atzīt personu par bezvalstnieku. Lēmumu atzīt vai atteikt atzīt personu par bezvalstnieku pieņem Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona triju mēnešu laikā pēc dokumentu iesniegšanas. Ja nepieciešams, Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona pieprasa, lai persona iesniedz papildu dokumentus vai informāciju. Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona pamatota iemesla dēļ atkārtota dokumentu vai informāciju lēmuma pieņemšanas termiņu var pagarināt uz laiku līdz vienam mēnesim. Pēc Pārvaldes priekšnieka pilnvarotas amatpersonas termiņa pagarināšanas lēmumu personai ir tiesības apstrīdēt, iesniedzot attiecīgu iesniegumu Pārvaldes priekšniekam. Pārvaldes priekšnieka lēmumu personai ir tiesības pārsūdzēt tiesā. Bezvalstnieks Latvijas Republikā uzturas Imigrācijas likumā noteiktajā kārtībā. Bezvalstniekam ir tiesības Personu apliecinošu dokumentu likumā noteiktajā kārtībā saņemt bezvalstnieka ceļošanas dokumentu. Bezvalstniekam, uzturoties Latvijas Republikā, ir pienākums ievērot Latvijas Republikas normatīvo aktu prasības. Bezvalstniekam, kas likumīgi uzturas Latvijas Republikā, ir 1954.gada 28.septembra Konvencijā par bezvalstnieka statusu noteiktās tiesības. Persona zaudē bezvalstnieka statusu Latvijas Republikā, ja tā ir ieguvusi Latvijas vai citas valsts pilsonību. Personai atņem bezvalstnieka statusu, ja tā par sevi sniegusi nepatiesas ziņas un tādējādi atbilstoši šā likuma un 1954.gada 28.septembra Konvencijas par bezvalstnieka statusu noteikumiem nepamatoti ieguvusi bezvalstnieka statusu. Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona lēmumu par bezvalstnieka statusa atņemšanu pieņem mēneša laikā no dienas, kad kļuvuši zinām, ka persona nepamatoti ieguvusi bezvalstnieka statusu. POLITISKA ORGANIZĀCIJA Par politisko organizāciju aprakstīts “Politisko partiju likums”. Kā mērķis ir nodrošināt politisko partiju (turpmāk — partija) un to apvienību darbības tiesiskos pamatus, sekmēt partiju un to apvienību iekšējo demokrātiju un demokrātiskas un pilsoniskas sabiedrības nostiprināšanu. Partija ir organizācija, kas tiek izveidota, lai veiktu politisko darbību, piedalītos vēlēšanu kampaņā, izvirzītu deputātu kandidātus, piedalītos Saeimas vai pašvaldību domju (padomju), Eiropas Parlamenta darbā, ar deputātu starpniecību īstenotu partijas programmu, kā arī iesaistītos publiskās pārvaldes institūciju izveidē. Lai savstarpēji koordinētu darbību un sasniegtu statūtos noteiktos mērķus, vairākas partijas uz mērķu kopības pamata šajā likumā noteiktajā kārtībā var nodibināt partiju apvienību. Partija vienlaikus var būt tikai vienā reģistrētā partiju apvienībā. Uz partiju apvienībām attiecināmi šā likuma noteikumi par partijām, ciktāl tas nenosaka citādi. Partija iegūst juridiskās personas statusu ar tās ierakstīšanu politisko partiju reģistrā (turpmāk – partiju reģistrs). Partija par savām saistībām atbild ar visu partijas mantu un neatbild par biedra saistībām. Biedrs neatbild par partijas saistībām. Ja likumā nav noteikts citādi, partiju apvienība neatbild par to veidojošo partiju saistībām un partiju apvienību veidojošās partijas neatbild par partiju apvienības saistībām. Partijas juridiskā adrese ir partiju reģistrā norādītā adrese. Ja partijai tiek nosūtīti dokumenti, ziņas vai cita korespondence uz partiju reģistrā norādīto juridisko adresi, uzskatāms, ka partija šos dokumentus, ziņas vai citu korespondenci ir saņēmusi septiņu dienu laikā pēc nosūtīšanas, ja nosūtītājs var pierādīt to, ka ir nosūtījis attiecīgo korespondenci. Partijas nosaukumam, nosaukuma saīsinājumam vai simbolikai ir nepārprotami jāatšķiras no Latvijā agrāk reģistrētas (neatkarīgi no darbības turpināšanas) partijas vai partiju apvienības nosaukuma, nosaukuma saīsinājuma vai simbolikas, kā arī biedrības vai nodibinājuma nosaukuma. Agrāk reģistrētas partijas nosaukuma, nosaukuma saīsinājuma vai simbolikas izmantošana atļauta gadījumos, kad partijas reorganizējot apvieno vai pārveido par biedrību. Partijas nosaukumu veido atbilstoši valsts valodas prasībām. Partiju apvienības nosaukumā, nosaukuma saīsinājumā un simbolikā var iekļaut to veidojošo partiju nosaukumus, nosaukumu saīsinājumus vai simboliku. Ja visas partiju apvienībā ietilpstošās partijas reorganizējoties apvienojas un izveido vienu partiju, tā var pārņemt attiecīgās partiju apvienības nosaukumu, nosaukuma saīsinājumu un simboliku vai arī izmantot vienu vai vairākus no minētajiem elementiem. Ir aizliegti partiju nosaukumi, nosaukumu saīsinājumi un simbolika, kas: 1) ir pretrunā ar normatīvajiem aktiem un labiem tikumiem. Nosaukumā nedrīkst ietvert militāra formējuma nosaukumu vai tādas organizācijas vai grupas nosaukumu, kura atzīta par noziedzīgu vai antikonstitucionālu, tas nedrīkst radīt pozitīvu attieksmi pret vardarbību; 2) sakrīt ar tādas organizācijas nosaukumu, nosaukuma saīsinājumu vai simboliku, kuras mērķis vai darbība ir vērsta pret Latvijas neatkarību, suverenitāti vai drošību vai kura atveido šādas organizācijas nosaukumu, nosaukuma saīsinājumu vai simboliku. Partijas nosaukumā lietojami vienīgi latviešu alfabēta burti. Nosaukumā nedrīkst ietvert maldinošas ziņas par partijas darbības mērķi, darbības veidu un tiesisko formu. Nosaukumā nedrīkst ietvert vārdus "Latvijas Republika", valsts un pašvaldību institūciju nosaukumus, kā arī vārdus "valsts" vai "pašvaldība". Partijas simbolika nedrīkst sakrist ar valsts, pašvaldību vai to institūciju simboliku. Partija, kuras tiesības ir aizskartas, prettiesīgi izmantojot tās nosaukumu, nosaukuma saīsinājumu vai simboliku, var no aizskārēja prasīt, lai tas izbeidz izmantot attiecīgo nosaukumu, nosaukuma saīsinājumu vai simboliku un lai atlīdzina partijai ar tās nosaukuma, nosaukuma saīsinājuma vai simbolikas prettiesīgu izmantošanu nodarītos zaudējumus (kaitējumu). Lai sasniegtu statūtos noteikto mērķi, partijai ir tiesības veikt publisku darbību, kas nav pretrunā ar normatīvajiem aktiem. Šajā nolūkā partija var: 1) brīvi izplatīt informāciju par savu darbību; 2) izveidot preses izdevumus un citus plašsaziņas līdzekļus; 3) organizēt sapulces, gājienus un piketus; 4) uzturēt sakarus ar citu valstu politiskajām partijām; 5) veikt pasākumus, kas saistīti ar priekšvēlēšanu aģitāciju; 6) veikt citu publisko darbību. Partijām aizliegts pildīt valsts pārvaldes funkcijas un uzdevumus. Lai sasniegtu statūtos noteikto mērķi, partija ir tiesīga savā vārdā veikt atklātu saimniecisko darbību, kurai nav peļņas gūšanas rakstura un nolūka. Ienākumus drīkst izmantot statūtos noteiktā mērķa sasniegšanai. Ienākumus, kas gūti partijas veiktās darbības rezultātā, nedrīkst sadalīt starp partijas biedriem vai dibinātājiem. Partija atturas no rīcības, kas tiešā vai apslēptā veidā ir vērsta pret partiju finansiālās darbības atklātību un normatīvajos aktos noteiktajiem partiju finansēšanas ierobežojumiem. Partijām ir aizliegts apbruņot savus biedrus vai citas personas, organizēt militāras mācības un veidot militarizētas vienības. Partijas institūciju sēdēs var piedalīties ikviens attiecīgās partijas biedrs, ja statūtos nav noteikts citādi. Plašsaziņas līdzekļu žurnālisti var būt klāt partijas augstāko lēmējinstitūciju (biedru sapulču vai pārstāvju sapulču) sēdēs. Partijas biedri un plašsaziņas līdzekļu žurnālisti var iepazīties ar partijas, tās institūciju un amatpersonu pieņemtajiem lēmumiem. RELIĢISKĀS ORGANIZĀCIJAS Reliģiskās organizācijas ir Reliģisko organizāciju likumā noteiktajā kārtībā reģistrētās draudzes, reliģiskās savienības (baznīcas) un diecēzes. Draudzē uz brīvprātības principa pamata apvienojas vienas reliģijas vai konfesijas ticīgie, lai noteiktā apdzīvotajā teritorijā veiktu reliģisko darbību, kā arī cita veida darbību, ievērojot spēkā esošos likumdošanas aktus. Reliģiskā savienība (baznīca) apvieno Reliģisko organizācijas likumā noteiktajā kārtībā reģistrētās vienas konfesijas draudzes. Diecēze ir attiecīgās konfesijas kanoniskajos noteikumos paredzēta reliģiskās savienības (baznīcas) organizatoriskās struktūras teritoriāli administratīva vienība, kuru pārvalda bīskaps. Tieša vai netieša iedzīvotāju tiesību ierobežošana vai priekšrocību radīšana iedzīvotājiem, kā arī jūtu aizskaršana vai naida celšana sakarā ar viņu attieksmi pret reliģiju ir aizliegta. Par šā noteikuma pārkāpšanu vainīgās personas saucamas pie atbildības likumos noteiktajā kārtībā. Nevienai personai savas reliģiskās pārliecības dēļ nav tiesību neievērot likumus. Norāde par attieksmi pret reliģiju vai par konfesionālo piederību valsts izsniegtajos personas dokumentos netiek fiksēta. Valsts un pašvaldību institūcijām, sabiedriskajām organizācijām, kā arī uzņēmumiem un uzņēmējsabiedrībām aizliegts no saviem darbiniekiem un citām personām prasīt ziņas par viņu attieksmi pret reliģiju vai par konfesionālo piederību. Latvijas Republikā valsts ir atdalīta no baznīcas. Valsts institūcijām ir laicīgs raksturs, un reliģiskās organizācijas valsts funkcijas veic tikai likumos paredzētajos gadījumos. Likumā paredzētās reliģisko organizāciju tiesības aizsargā valsts. Valstij un pašvaldībām un to institūcijām, kā arī sabiedriskajām un citām organizācijām nav tiesību iejaukties reliģisko organizāciju reliģiskajā darbībā. Valsts atzīst vecāku un aizbildņu tiesības audzināt savus bērnus saskaņā ar savu reliģisko pārliecību. Valsts un reliģisko organizāciju attiecības kārto Tieslietu ministrija, kas atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kompetencei nodrošina valsts politikas izstrādi, koordināciju un īstenošanu reliģijas lietās un pārzina ar valsts un reliģisko organizāciju attiecībām saistītos jautājumus. Tieslietu ministrijas izveidotā struktūrvienība, kura kārto reliģisko lietu jautājumus, pēc reliģisko organizāciju lūguma sniedz tām nepieciešamās konsultācijas un palīdzību, kā arī sniedz atzinumu tiesai lietās par nelikumīgi atsavināto īpašumu atgūšanu, ja īpašuma objektu ir pieprasījušas vairākas reliģiskās organizācijas. Reliģisko organizāciju darbības atbilstību normatīvajiem aktiem uzrauga tiesībaizsardzības iestādes un informē Tieslietu ministriju par kons