Kopējā ārējā un drošības politika, sadarbība tieslietās un iekšlietās

Diemžēl Eiropas kopienā nav labklājības likuma, kas garantētu individuālu tiesības pret Briseli; nav tiešu nodokļu vai fonu finansēšana sociālajam budžetam, kas atbalstītu šādas tiesības, nav Briseles labklājības birokrātijas ko pārrunāt. Eiropas integrācijas process ir pasliktinājis dalībvalstu suverenitāti un autonomiju sociālās politikas sfērās. Vienkāršā tirgus iniciatīvas atcelšana bija balstīta uz noteikumu atcelšanas kārtības un pieņemts, ka iniciatīvas, kas garantētu brīvu preču, servisa, kapitāla un darbaspēku plūsmu, varētu būt izolēti no sociālās politikas jautājumiem, kas varētu palikt dalībvalstu kompetencē. Šis ir apšaubāms pieņēmums.1

Kopējā ārējā un drošības politika.
Pasaulē tika iezīmēta unikāla ES dalībvalstu sadarbības sistēma starptautiskās politikas jautājumos ar Māstrihtas līgumu par Kopējo ārējo un drošības politiku (KĀDP). Tā ir uzskatāma par ES otro pīlāru. Turklāt KĀDP valdībām, kuras tajā ir iesaistītas, kalpo kā galvenais nacionālo interešu respektēšanas instruments.
Tā mērķis ir ES identitātes saglabāšana starptautiskā līmenī. Kā nozīmīgākie mērķi tiek minēti: praktiski permanentā informācijas un viedokļu apmaiņa par starptautiskās politikas jautājumiem; nacionālo viedokļu pietuvināšana; pamatnostājas īstenošana starptautiskās misijās.…