Kad cilvēki izvairās vai nostājas pret korupcijas aktiem, viņi tā dara ne tikai tāpēc, ka viņi kaut ko noraida, bet arī tāpēc, ka viņi tic tīrai politikai un labai valdīšanai. Tas paceļ jautājumus par nekorumpētas politikas avotiem. Izmantojot politiskās teorijas rakstus, lai ieskicētu labas pilsonības un publiskās enerģijas vērtības, šī nodaļa pierāda, ka pilsoniskā sadarbība ir izšķirošs sabiedriskais labums un pretēja korupcijai. Saites starp politisko režīmu likumību un korupciju kopā ar atšķirībām starp publisko un privāto ētiku – ietverot saspīlējumu starp tiem abiem post-komunisma praksē – ir uzskaitītas.
Būtībā nekorumpēta valdība ir balstīta uz demokrātisku sabiedrības labumu. Ideāla demokrātija, kurā pilsoņi pārstāv suverēnu varu un uztic pilnvaras sabiedrības ierēdņiem kalpot viņu vajadzībām, ir šādas valdības pamats un vīzija. Šo vīziju var garantēt ar institucionāliem līdzekļiem, bet tikai tad, ja pilsoņi paši piedalās valdīšanā. Lai nodrošinātu sabiedrības integritāti un atbildību, pilsoņu sabiedrība un pilsoņu kopums ir izšķirošs. Pilsoņu tikumība, sabiedriskā atbildība un birokrātiskā racionalitāte aptver atlikušos godīgas politikas veidošanas blokus.
Termins „sabiedriskais labums” šeit tiek lietots vairākos veidos. Klasiskais priekšstats ir, ka sabiedriskie labumi ir tie, par ko priecājas drīzāk visa sabiedrība nevis atsevišķi indivīdi. Tādējādi „kopējais labums nav govju skaita palielināšanās katra pilsoņa īpašumā, bet gan tempļu un tiltu skaita palielināšanās, ko izmanto visi”. Citas konkrētas lietas, par ko ir kolektīvs prieks, ir satiksmes drošība, izsargāšanās no epidēmijām, sabiedriskā drošība un likumība un atbildīga nodokļu maksātāju naudas un sabiedrisko resursu izmantošana. Papildus šādiem taustāmiem labumiem, sabiedrības labums rodas no pilsoņu sadarbības viņu pilsoniskajā kopienā visaptverošiem politiskiem mērķiem dažādās sabiedriskās institūcijās.…
