Add Papers Marked0
Paper checked off!

Marked works

Viewed0

Viewed works

Shopping Cart0
Paper added to shopping cart!

Shopping Cart

Register Now

internet library
Atlants.lv library
FAQ
4,49 € Add to cart
Add to Wish List
Want cheaper?
ID number:761452
 
Evaluation:
Published: 26.01.2010.
Language: Latvian
Level: College/University
Literature: n/a
References: Not used
Extract

Par divdesmitā gadsimta sākumu krievu teātrī uzskata 1898. gadu, kad Konstantīns Staņislavskis un Vladimirs Ņemirovičs-Dančenko nodibina Maskavas Dailes teātri. Viņi, balstoties uz Rietumeiropas naturālistu uzskatiem, radīja savu īpašu izteiksmes stilu. Šis teātris attīstīja aktieru darbu, izzināja un apkopoja aktiermākslas objektīvos likumus, izstrādājot klasisku psiholoģiskā tēlojuma metodi. Maskavas Dailes teātris aktualizēja sociālās problēmas, zemtekstu atklājot publiskā plāksnē. Cilvēks tiek traktēts kā divu pasauļu radījums, kurš vienādi pieder apziņas un zemapziņas pasaulei. Teātris tiek uztverts kā templis gan no to darbinieku, gan no skatītāju puses. Pirmie Dieva vietā iecēla mākslu un tai upurēja, otrie nāca uz Maskavas Dailes teātri, lai uzzinātu t.s. slēpto patiesību. Staņislavskis iestudē A. Čehova, H. Ibsena, K. Hamsuna darbus.
Vsevolods Meierholds īstenoja simboliskā teātra estētiku, spilgtākie pierādījumi tam ir viņa izrādes H. Ibsena Heda Gablere, M. Māterlinka Māsa Beatrise un Bloka Balagāniņš, kas kļuva par krievu modernisma teātra manifestu, tajā atklājās koncepts par īstenībai paralēlu pasauli un reliģijas mistikas sfēras aizstāšana ar ironiski interpretēto metafiziku. Krievu modernisma mākslā bija trīs svarīgas lietas: reliģija, seksualitāte un teātris. V. Solovjovs, D.Merežkovskis, S. Bulgakovs, P. Florenskis u.c. meklēja formas reliģijas atmaskošanai, aktualizēja mītu un idejas par dievcilvēku. V. Solovjovs, N. Berdjajevs un V. Rozanovs teorētiski pētīja seksualitātes jautājumus, skāra homoseksualitātes problēmas. Teātris bija aktuāls gan kā dzīves stils, gan kā mākslas veids. Vj. Ivanovs savā dzīvoklī organizēja dažādu mākslu pārstāvju tikšanās. Te radās doma par t.s. „teatrālo teātri”, ko var uzskatīt par simbolisma ironisko fāzi, kuras izpausmes bija dažādas – sākot ar mokošo smieklu lēkmēm un velnišķīgi – ņirdzīgu provokatīvu smaidu un beidzot ar trakumu un zaimošanu. Otrkārt, teatrālais teātris iemiesoja dekadences estētiski filozofisku postulātu, kas mākslas saturu vienādo ar tās formu.
Attieksmē pret pagātnes mantojumu aktuālas kļuva divas metodes – restaurācija (visizteiktāk ar to nodarbojās N. Jevreinovs Senajā teātrī) un stilizācija, kura tapa par vadošo V.Meierholda, F. Komisarževska, A. Tairova daiļradē. Krievu teātrī var runāt par dekoratīvo stilizāciju, kad rotaļai tiek pakļauta galvenokārt objekta ārējā forma. 1912. gadā Meierholds rakstā „Balagāns” formulēja grotesku kā spēles stilu un balagānu kā sava ideāla teātra formu, ko viņš ir izstrādājis, pētot senās teātra formas. Balagānam ir līdzīgi vēl divi teātra veidi: cirks un delartiskā komēdija. Visas trīs formas vieno tas, ka tie ir nereālistiski mākslas žanri, izpildītāju spēles veids ir grotesks, aktuāla ir maska.

Load more similar papers

Atlants

Choose Authorization Method

Email & Password

Email & Password

Wrong e-mail adress or password!
Log In

Forgot your password?

Draugiem.pase
Facebook

Not registered yet?

Register and redeem free papers!

To receive free papers from Atlants.com it is necessary to register. It's quick and will only take a few seconds.

If you have already registered, simply to access the free content.

Cancel Register