Jebkura sociāla darbība ir efektīva tad, ja tā ir pamatota, zinātniski izskaidrojama, ja ir atklātas tās likumsakarības, noteikti mērķi un precizēti uzdevumi. Cilvēku sadzīve ir daudzveidīga; daudzveidīgi ir arī konflikti un pretrunas. Tieši tas nosaka grūtības, kas rodas pašās sabiedriskajās attiecībās — starp sabiedrību un personību, starp dažādām sociālām grupām, slāņiem, šo struktūru pārstāvjiem, konkrētiem cilvēkiem (gan kā sabiedrības pārstāvjiem, gan kā personībām).
Īpašs sociālās darbības veids ir noziedzība, ko var dēvēt par “sociālu darbību ar mīnusa zīmi”. Tiesību zinātnes, t.i., krimināltiesības, kriminālprocesuālās un soda izpildes tiesības, ir formulējušas noziedzības jēdzienu un veidus kodeksos, noteikušas noziedzības novēršanas formas un metodes, procesuālo kārtību, kā jārīkojas ar noziedzniekiem. Dziļāka problēmu izpēte pierādīja nepieciešamību izmantot arī citu zinātņu sasniegumus noziegumu atklāšanā. Šīs zināšanas sniedz kriminālistika, kas sintezē noziegumu atklāšanas un novēršanas tiesiskās, tehniskās un zinātniskās metodes. Liela loma noziedzības izpratnē ir arī medicīnas nozarēm (īpaši psihiatrijai), bet pēdējā laikā īpaša loma ir psiholoģijai (vispārējai un tiesu psiholoģijai).
Bet neviena no minētajām zinātnēm neaptver noziedzību kopumā (nevar aptvert tās specifikas dēļ). Tomēr šo zinātņu attīstība sekmējusi jaunas, īpašas zinātnes izveidošanos, kas pēta noziedzību kā parādību, kura eksistē sabiedrībā un ir saistīta ar citām sociālajām parādībām, kurai ir savas izcelšanās, eksistences un attīstības likumsakarības, kas nosaka daudzveidīgu apkarošanas formu nepieciešamību. Šī zinātne ir kriminoloģija.
Jāuzsver, ka daudzi krimināltiesību speciālisti neuzskata kriminoloģiju par vispārēju teorētisku zinātni, par zinātni “vispār”, bet dēvē to par “disciplīnu”. Šie speciālisti uzskata, ka kriminoloģija ir krimināltiesību vai socioloģijas daļa.
Kriminoloģija patiešām ir radusies un arī attīstījusies no krimināltiesībām (taču tikpat labi var arī teikt, ka tā savus pirmsākumus ir radusi socioloģijā).
Kā patstāvīgai un pilnvērtīgai zinātnei kriminoloģijai attīstības periods nav tik liels kā krimināltiesībām vai soda izpildes tiesībām. Faktiski kriminoloģija kā zinātne ir minēta tikai nedaudz ilgāk par gadsimtu. Pirmo reizi terminu “kriminoloģija” 1884. gadā savā monogrāfijā lietoja itāļu tieslietu profesors Rafaels Garofalo,1 nedaudz vēlāk (1887. gadā) to darīja arī franču antropologs Pols Topinārs.2…
