1.Civiltiesības tiesību sistēmā: civiltiesiskās regulēšanas priekšmets, metode, funkcijas, principi.
Regulējuma priekšmets. Civiltiesības regulē mantiskās attiecības, kas balstās uz preču-naudas apmaiņas principu lietojumu, ar tām saistītas personiskās nemantiskās attiecības, kā arī citas personiskās nemantiskās attiecības, kas pēc sava rakstura ir piemērotas tām regulēšanas metodēm, ko lieto civiltiesību jomā. Civiltiesībās kā apakšnozares ietilpst ģimenes, mantojuma, lietu un saistību tiesības. To regulējums kodificēts Civillikumā, taču ir arī daudzi citi likumi, kas regulē civiltiesiskus jautājumus. Civiltiesībām pieskaitāmi arī likumi par apdrošināšanu, kreditēšanu, daļa autortiesību un patentu tiesību u.c. Civiltiesības sauc arī par privātajām tiesībām pretstatā publiskajām tiesībām, kurās atsevišķa persona piedalās kā sociāla organisma (sabiedriskās iekārtas) sastāvdaļa.
Civiltiesību uzdevums ir aizsargāt privātpersonu intereses, kas pastāv attiecībās pret tiesību objektiem un šo attiecību aizsardzība pret jebkādiem traucējumiem un aizskārumiem.
Terminu “civiltiesības” lieto trijās nozīmes: 1) Juridisku normu kopums (objektīvās tiesības); 2) Zinātnes nozare, kas pēta civiltiesiskās attiecības un to regulējumu (tātad arī mācību priekšmets); 3) Konkrētai fiziskai vai juridiskai personai piederošas civilās tiesības (subjektīvās tiesības).
Civiltiesiskās regulēšanas metode ir tie tiesiskie paņēmieni un veidi, kurus valsts lieto mantisko un personisko nemantisko attiecību regulēšanai. Piemērojamās metodes objektīvi ir atkarīgas no regulējuma priekšmeta īpašībām un īpatnībām.
Civiltiesiskās metodes pati svarīgākā raksturīgā iezīme - civiltiesiskās attiecības dalībnieku tiesiski vienlīdzīgais stāvoklis. Tādējādi civiltiesiskajās attiecībās nav iespējama viena dalībnieka pakļautība otram, viens dalībnieks nevar vienpusīgi diktēt savu gribu otram. Civiltiesisko attiecību dalībniekiem ir samērā plaša rīcības brīvība likumdošanā noteiktajos ietvaros izvēlēties savas uzvedības veidu un noteikt tās saturu. Civiltiesiskās regulēšanas metodei ir raksturīga īpaša civiltiesisko strīdu izšķiršanas un civilo tiesību aizstāvēšanas kārtība. Civilās tiesības parasti aizstāv tiesa vai šķīrējtiesa pēc tā tiesiskās attiecības dalībnieka prasības, kura tiesības ir aizskartas.
Civiltiesiskās metodes ir šādas:
1)vēsturiskā metode izpaužas tā, ka tiek noskaidroti vēsturiskie apstākļi un fakti, kas izraisīja attiecīgas paražas, kas vēlāk kļuva par tiesību normām, vai attiecīgā likuma pieņemšanu.
2)Dogmatiskā metode izpaužas tiesību normas analīze, tajā ietverto jēdzienu un priekšrakstu satura noskaidrošanu un dažādiem loģikas, valodniecības u.c. paņēmieniem un tiesisko dogmu palīdzību. Šī metode ļauj konstatēt principus un ar tiem saistītas definīcijas, jaunas dogmas.
3)Salīdzinošā metode izpaužas dažādu valstu likumu un to piemērošanas prakses salīdzināšanā ar mērķi atlasīt veiksmīgākos un konkrētai sociāli ekonomiskai situācijai piemērotākos risinājumus.
4)Socioloģiskā metode, kas parāda gan cilvēku izpratni un vērtējumu attiecībā uz jau pastāvošajiem likumiem, gan domas par likumu papildināšanu vai grozīšanu.
Civiltiesību principi:
1)Tiesības uz privātīpašumu;
2)Subjektu vienlīdzīgais stāvoklis;
3)Līgumu autonomija;
4)Tiesību normu dispozivitāte;
5)Īpašumtiesības ir galvenās tiesības, neviens nedrīkst pārkāpt citu cilvēku privāttiesības;
6)Tiesību normu elastīgums.
2. Civiltiesisko attiecību izpratne, saturs un veidi.
Civiltiesību normu uzdevums ir regulēt tās mantiskās attiecības, ko sabiedrībā nosaka preču-naudas formas pielietošana, ka arī ar tām un citas likumā paredzētās personiskās nemantiskās attiecības. Civiltiesību normās ir noteikts, kādai jābūt civiltiesisko attiecību dalībnieku uzvedībai, t.i. tiem tiek paredzētas attiecīgas tiesības un pienākumi. Civiltiesiskā attiecība tātad ir tāda sabiedriska attiecība, ko reglamentē civiltiesību normas un kuras dalībnieki ir personas, kas apveltītas ar civilajām tiesībām un pienākumiem.
Civiltiesiskās attiecības ir gribas attiecības. Pirmkārt, jebkura civiltiesiskā attiecība pamatojas uz tiesību normām, kurās izteikta likumdevēja griba. Tā noteic, ka zināmas mantiskās un nemantiskās sabiedriskās attiecības var rasties un pastāvēt tikai kā civiltiesiskas attiecības, kā arī to, kas var būt šo attiecību dalībnieki, un lielā mērā arī to, kādam jābūt šādu attiecību saturam, t.i. dalībnieku tiesībām un pienākumiem, izņemot gadījumus, kad likumdevējs ar dispozitāvām normām atļauj pašiem dalībniekiem noteikt savu tiesību un pienākumu saturu vai arī atļauj radīt tiesiskās attiecības pēc likuma vai tiesību analoģijas. Otrkārt, civiltiesisko attiecību rašanās, kā arī to saturs, tiesību un pienākumu realizēšana un izbeigšana lielā mērā ir atkarīga no pašu civiltiesiskās attiecības dalībnieku gribas. Visas tās civiltiesiskās attiecības, kas rodas darījumu rezultātā, kā arī cita veida darbību rezultātā, parasti ir atkarīgas no šo attiecību dalībnieku gribas. Civiltiesisko attiecību dalībnieku griba izpaužas arī tad, kad dispozitīvās tiesību normas atļauj dalībniekiem noteikt subjektīvo tiesību un pienākumu saturu.
Katrai civiltiesiskai attiecībai ir noteikta struktūra jeb elementi. Civiltiesiskās attiecības elementi ir šīs tiesiskās attiecības dalībnieki (subjekti), objekti, kā arī saturs, ko veido subjektīvās tiesības un pienākumi. Civiltiesiskās attiecības subjekti ir tiesību normas regulētās sabiedriskās mantiskās vai nemantiskās attiecības dalībnieki. Civiltiesisko attiecību objekti ir tie materiālie vai nemateriālie labumi, sakarā ar kuriem rodas civiltiesiskās attiecības. Civiltiesiskās attiecības saturu veido tās dalībnieku subjektīvas tiesības un pienākumi. Subjektīvās civilās tiesības ir civilajā likumdošanā nodrošināta tiesīgas personas konkrētas uzvedības iespēja, kā arī iespēja prasīt noteiktu uzvedību no citām personām, nepieciešamības gadījumos lietojot valsts piespiedu līdzekļus. Subjektīvie pienākumi ir civilajā likumdošanā paredzēta nepieciešamā uzvedība, ko nodrošina ar valsts piespiedu līdzekļiem.
Veidi. Civiltiesiskās attiecības tiek iedalīt:
1)mantiskajās un nemantiskajās, ievērojot civiltiesiskās regulēšanas priekšmeta raksturu un to, kādi ir tie labumi, sakarā ar kuriem rodas šīs attiecības. Mantiskas tiesiskas attiecības rodas sakarā ar tādiem labumiem, kas ir novērtējami naudā un kas var būt prece, kā arī sakarā ar naudu. Tiesības un pienākumus mantiskajās civiltiesiskajās attiecībās parasti var atsavināt, nodot citām personām. Nemantiskās tiesiskās attiecības rodas sakarā ar nemantiskajiem labumiem, kas nav novērtējami naudā: zinātnisko, literāro un mākslas darbu radīšanu, sakarā ar zinātniskiem atklājumiem, izgudrojumiem, sakarā ar tiesībām uz godu un cieņu.…
