I dziedājumā ir aprakstīti senie Latviešu Dievi, kā tie satiekas un sāk apspriest ticību. Visi sāka pērkonam solīt aizstāvēt Latviju. Kad sapulce jau gāja uz beigām nāca Staburadzīte un sāka stāstīt kas viņai šonakt gadījies. Sēdēdama uz Staburaga un vērpdama tā redzēja gaisā lidojot divas raganas uz bluķiem, piepeši viņas iemeta vienu bluķi atvarā. Tad Staburadzīte gribēja zināt kāpēc viņas tā dara un ielaidās atvarā iekšā. Izvilkusi bluķi tā redzēja tur iekšā skaistu jaunekli. Tagad tā apkopusi jaunekli un domā ko darīt tālāk. Pērkons paziņoja, ka tas esot Lāčplēsis. Tā nu arī sapulce beidzās.
II dziedājumā rakstīts par Lāčplēša pašu jaunību, pirmajiem varoņdarbiem, ceļu uz Burtnieku pili. Pa ceļam šis esot piestājis Aizkraukles pilī, kur dzīvo arī Aizkraukļa meita Spīdala. Lāčplēsim Spīdala likusies aizdomīga tāpēc šis palika vēl pāris naktis, lai varētu viņu novērot. Izrādās, ka Spīdala ir ragana. Kādā naktī Lāčplēsis esot iegūlies meitenes bluķī un nemanāms aizlidojis tai līdz uz Velna bedres kalnu, noskatīties slepus jodu un raganu darbus. Kad nu visus nedarbus redzējis aizgājis atpakaļ slēpties bluķī, bet vecākā ragana to zināja un pateica Spīdolai. Tā nu Spīdala to bija iemetusi atvarā. Tagad jau Lāčplēsis atradies Staburadzītes gliemežu gultā. Tad Lāčplēsis jau atradās un vēlāk satika Staburadzes meitu Laimdotu., kura tam ļoti iepatikās. Vēlāk šis atkal devies tālāk un ceļā sastapis Koknesi ko par stiprāko jaunekli dēvē. Abi sadomājuši doties mācīties uz Burtnieku pili.…
