Latīņu valoda pieder pie ide – indoeiropiešu valodu saimes, bet sīkāk – pie itāļu valodu saimes. Latīņu valoda bija Romas impērijas valsts valoda. Pēc Romas impērijas sabrukšanas izveidojās romāņu valodas – itāļu, spāņu, franču. Arī angļu valoda vismaz 50% satur latīņu valodas izcelsmes vārdus.
Romas impērija pastāvēja no 753.g.p.m.ē. līdz 476.g.m.ē. tās dibinātājs un pirmais valdnieks bija Romuls un arī pēdējā valdnieka vārds bija Romuls Augustuls. Mēdz teikt, ka ar Romulu viss sākās un arī beidzās, tā sakot - veidojas aplis.
Iesākumā latiņi apdzīvoja nelielu novadu Romas apkārtnē. 3.gs.p.m.ē. latīņu valoda jau bija kļuvusi par vadošo valodu Romas valstī. 1.gs.p.m.ē. skaitās Romas impērijas uzplaukuma augstākais punkts.
Rakstu zīmes un ierosinājumus literārajam darbam romieši aizguva no griķiem. Vecākie uzraksti latīņu valodā datējami ar 6.gs.p.m.ē. Pati romiešu literatūra sāka veidoties 3.gs.p.m.ē. un tās uzplaukums sakrita ar Romas valsts uzplaukumu 1.gs.p.m.ē. Ievērojamākie autori, kas lietoja latīņu valodu bija Cēzars, Cicerons, Vergīlijs, Horācijs.
Pēc Romas impērijas sabrukuma latīņu valoda kādu laiku pastāvēja kā diplomātu un zinātnieku valoda. Līdz 16.gs sakarā ar Renesansi tā joprojām skaitījās dzīva valoda, bet Renesanses laikā (14.gs. – 16.gs) sākās nacionālās atmodas, kas latīņu valodu izspieda. Patlaban latīņu valoda skaitās mirusi valoda, to izmanto tikai terminoloģijā (vēsturē, literatūrā, jurisprudencē, medicīnā, bioloģijā utt.).…