Latīņu valodas kontroldarbs

Vairumu līdzskaņu latīņu valodā izrunā apmēram tāpat kā attiecīgos līdzskaņus latviešu valodā. Vienīgi burts “c” klasiskajā laikmetā vienmēr apzīmējis ”k” skaņu, piemēram: corpus jāizrunā korpus - ķermenis. Burtu “k”, lietoja tikai romiešu rakstības agrīnajā posmā, vēlāk to visur aizstāj ar burtu “c”. Burts “k” sastopams tikai dažos nelatiņu vārdos, piemēram: Kalendae kalende, mēneša pirmā diena. Latiņu valodā izšķirami divi izrunu veidi: 1) klasiskā izruna ,kas cenšas iespējami precīzi atveidot romiešu izrunu 1.gs.pr.Kr.,kad Romas kultūra bija sasniegusi savu augstāko attīstības pakāpi; 2) tradicionālā izruna, kas izveidojās Romas impērijas beigu posmā un viduslaikos. Tradicionālās izrunas galvenās īpatnības ir šādas: 1) divskani”ae” izrunā kā garu un platu “ē” saepe sēpe – bieži 2) burtu “c” patskaņu “e, i, y” un divskaņu “ae, oe, eu” priekša izrunā kā latviešu “c”: centum centum - simts, cīvis cīvis - pilsonis, caedēs cēdēs - nonāvēšana Pārējos gadījumos – pirms patskaņiem “a, o, u”, pirms divskaņa “au” un pirms līdzskaņiem, kā arī vārda beigās –“c” izrunā kā latviešu “k”: caput kaput - galva, tiesībspēja, crēditor krēditor - aizdevējs, kreditors.