Latviešu nacionālā kustībā („nacionālā atmoda”) iesākās 19. gadsimta vidū un deva spēcīgus impulsus latviešu kulturālajai un saimnieciskajai rosmei. Taču jau 1880-tajos gados šī kustība nonāca strupceļā, nespējot pāraugt politiskā nacionālismā. Ar piekāpīgu un lojālu izturēšanos pret krievu valdību tās vadoņi cerēja panākt reformas Baltija feodālajā iekārtā, kur joprojām dominēja baltvācu muižniecība. Šādas taktikas pārstāvji, protams, arī nespēja radīt nekādu organizētu pretestību pret cara valdības pārkrievošanas politiku, kas, sākot ar 1880-to gadu otru pusi, tika ievadīta Baltijas guberņās (katoļticīgajā Latgalē, kas bija piedalīta Vitebskas guberņai, pārkrievošana sākās jau 1860-tajos gados).
Šajā nacionālās ideoloģijas apsīkuma un pieaugošās apspiestības laikmetā latviešu sabiedriskajā dzīvē izcēlās jauna kustība, kas ieguva apzīmējumu „jaunā strāva”. Tā radās 1890-tajos gados un ievirzīja latviešu inteliģences un pusintelliģences nemierīgākos un jaunākos pārstāvjus (liela daļa no tiem bija saimnieku jaunākie dēli) vācu marksisma internacionālajos ūdeņos.1…