Latvijas ekonomiskā politika un iekšpolitikas problēmas

No pagājušā gadsimta 30. gadu vidus līdz 60. gadiem industriāli attīstīto valstu ekonomiskā politika balstījās galvenokārt uz britu ekonomista Dž. M. Keinsa (1886-1943) un viņa sekotāju tēzēm jeb tā dēvēto keinsiānismu. Keinss uzskatīja, ka tirgus mehānismi vienatnē nespēj nodrošināt pilnvērtīgu sabiedrības resursu izmantošanu, tādēļ ekonomikas normālai funkcionēšanai nepieciešama valsts iejaukšanās. Pateicoties viņa teorijai, daudzās rietumvalstīs izveidojās ekonomiskā sistēma, kuras ietvaros valsts regulēšana mijiedarbojas ar tirgus mehānismiem un attiecīgajā literatūrā bieži tiek rakstīts par keinsiānisma revolūciju ekonomikas zinātnē.
Keinsiānisma makroekonomikas teorijas stūrakmens ir ideja, ka valstij jāregulē kopējais pieprasījums. Atbilstoši šai teorijai, stimulējot valsts un privātās investīcijas, paplašinot valsts pasūtījumu sistēmu, palielinot sociālos izdevumus, utt., tiek kontrolēta reālās ražošanas dinamika. Tieši investīcijas, nevis uzkrājumi, sekmē ražošanas izaugsmi, kas savukārt izraisa ienākumu celšanos un palielina iespējas atkal investēt. (Process tiek dēvēts par multiplikatora efektu.) Jāpiebilst, ka Keinss, atšķirībā no saviem priekštečiem, par būtisku līdzekli pirktspējīga pieprasījuma palielināšanai un bezdarba mazināšanai uzskatīja minimālās darba algas celšanu. Kopumā keinsiānisma ekonomiskās attīstības modeļa pamatā atrodas valsts finanses: valsts tēriņu palielināšana, progresīvais ienākumu nodoklis, budžetu deficīti, utt.…