1.Latvijas valsts un tiesību vēstures priekšmets un pētniecības metodes Ljas v. un tiesību vēstures priekšmets pēta sfēras: valstiskuma idejas attīstību Ljas teritorijā un tās realizēšanas praksi sākot no 9.gs., kad parādījās pirmie valstiskie veidojumi Ljas teritorijā; beidzot ar XX gs. 90-tajiem g.:galveno tiesību nozaru attīstību, tiesiskās apziņas attīstību Ljas teritorijā sākot ar laiku, kad tagadējās Ljas teritorijā ienāca pirmie pamatiedzīvotāji – balti un līvi, kas izveidoja nerakstītās paražu tiesības; beidzot ar XX gs. deviņdesmito gadu vidu, kad tika pieņemti nozīmīgākie tiesību akti pēc Latvijas suverenitātes atjaunošanas.
Tiesību vēstures pētnieciskās metodes ir zinātniski pārbaudīto noteikumu un paņēmienu sistēma, ko izmanto vēsturisko faktu, tiesiskās realitātes parādību un likumsakarību izpētei.Iedala: Hronoloģiskā– notikumu izpēte noteiktā vēsturiskā posmā, kas paredz aplūkot tā evolūcijā un saistībā ar noteiktu formāciju, taču neņemot vērā iespējamos salīdzinājumus ar citurieni.Vēsturiskā -priekšmetu, parādību, procesu izziņa un vērtēšana, kas dod iespēju izpētīt objektu tā rašanās, attīstības un izmaiņu laikā savstarpējās attiecības ar apkārtējo vidi un citiem objektiem; valsts un tiesību vēstures problēmu skata tikai saistībā ar noteiktiem vēsturiskā perioda nosacījumiem un salīdzina ar citiem reģioniem (piemēram, naturālās saimniecības Latvijas teritorijā viduslaikos salīdzinājums ar citiem reģioniem Eiropā).
Statistiskā – izmantojama tikai par laika posmu kopš 19. gs. beigām, jo par agrāku laika posmu nekādu statistisku materiālu nav. Šīs metodes pielietošanas sākumposmu var uzskatīt 1881. gadā notikuši pirmo iedzīvotāju skaitīšanu cariskās Krievijas Eiropas daļā, kas tika veikta arī Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņās. Taču pilnībā statistisko metodi sāka pielietot 1896. gadā organizētajā Viskrievijas iedzīvotāju skaitīšanā.
Kombinētās metodes – piemēram, tā laika statistiskie materiāli un valsts likumdošanas akti tiek konfrontēti ar vispārējiem tiesību avotiem. To izmanto galvenokārt tad, ja ir domājams, ka publicētā informācija ir falsificēta.
Ekstrapolācijas– nozīmē secinājumu pārnešanu. To lieto, ja tiešie avoti nav atrodami; tiek pieļauts, ka pēta analoģisku problēmu pēc citiem avotiem, bet pēc tam iegūtos secinājumus ekstrapolē uz pētāmo jautājumu pētāmajā valstī. Šādi secinājumi ir hipotētiski, jo avotu iegūšanas gadījumā pieļauj maldus.
2. Latvijas valsts un tiesību vēstures zinātnes attīstība
Ljas v. un t. vēstures zinātnes attīstībā tiek izšķirti vairāki nosacīti posmi. I Par sākumposmu uzskata 1632. gadu, kad Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs nodibina pirmo augstskolu Ljas teritorijā – Tērbatas universitāti, kurā bija teoloģijas, juridiskā, mat. un dabas zin. fak. Galvenais mācību spēks - baltvācu juristi un Vācijas augstskolu juristi, kā arī juristi no Upsalas universitātes Zviedrijā. II 1795. gadā tiek nodibināta (Pētera akadēmija) Mītavā (Jelgavā). Taču šī iestāde neieguva augstskolas statusu, jo netika izveidota teoloģijas fakultāte. Pēteris Bīrons bija uzaicinājis vislabākos Vācijas juristus, kas pētīja saistību tiesības, starptautiskās tiesības, kā arī Krievijas tiesības, jo pēc Pētera Bīrona nākšanas pie varas ļoti liela ietekme šeit bija tieši Krievijas muižniekiem. 1795. gadā Pēteris Bīrons bija spiests pakļauties Katrīnas II spiedienam un pārdot Kurzemes – Zemgales hercogisti. III XIX gadsimtā (1800. – 1900. g.) tiek izdalīti divi līmeņi: 1. – līdz XIX gs. vidum un 2. – XIX gs. vidus un otrā puse.Šajā laikā darbojas Tērbatas Univ., kur strādā vācu izcelsmes juristi. Viņu darbība ir virzīta uz Baltijas guberņu likumu izstrādi, Baltijas novadu īpatnību pamatošanu cariskās Krievijas sastāvā – ar mērķi saglabāt autonomiju, lai vietējie vācieši nešķirtos no sava priviliģētā stāvokļa. Krievu juristi pārmeta vācu muižniekiem centienus saglabāt savu varu Baltijā par katru cenu (ko vēlāk pārmeta arī jaunlatvieši), ka Baltija esot atrauta no Krievijas, un ka Baltijā nepastāv tādas tiesību normas kā Krievijā, kas ir daudz progresīvākas, pateicoties baltvācu juristiem Latvijas teritorija tā arī nenonāca Bizantijas tiesību sistēmā, kura valdīja Krievijā. 2. līmeni iezīmē latviešu inteliģence (svarīgākie pārstāvji - Krišjānis Voldemārs, Kaspars Biezbārdis u.c.). Seko jauni tiesiskuma modeļi, ciešā saistībā ar latviešu tautas interesēm, vācu politikas kritika, it īpaši, zemnieku tiesību kritika. “ IV 1900. – 1914. g. laika posmā Latvijas teritorijā turpinās rusifikācija, tiek ieviestas daudzas tiesību reformas un cariskās Krievijas likumi, piemēram, Pašvaldību likums, Vēlēšanu likums, zemes likums, “Bruģa tiesību” likums u.c. 1905. gadā reformas pārtrūka, un tika ieviesti Krievijas soda likumi. Turklāt baltvācu muižniecība nostājās Krievijas politikas pusē.V 1915. – 1920. g. jau 1914. gadā sākās I Pasaules karš, kurš 1915. gadā risinājās arī Latvijas teritorijā. Realizē kara laika likumus. 1915. gadā Kurzemē, kur valdīja vācu muižniecība, tika veikti mēģinājumi realizēt Kurzemes hercogistes atjaunošanas modeli, kas ietver Kurzemes pašpārvaldi. Saksijas kūrfirsta dēls kļūst par Kurzemes hercogu. 1916. gadā seko plāns par Baltijas monarhistes valsts izveidi, noslēdzot ūniju ar Vilhelmu II. Saksijas Augustam tiek piešķirts Baltijas valsts vietvalža statuss, un vācu muižnieki uzņem sakarus ar tautiešiem Vidzemē un Igaunijā. Juristi izstrādā tiesību aktus personālūnijas oslēgšanai.1917. gadā Krievijā pie varas nāk boļševiki, Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķos nodibinās padomju vara, kas pastāv līdz 1918. gada 3. martam. Tiek izveidota latviešu nacionālā padome Pēterburgā. Turpmāk tiek proklamēta Latvijas neatkarība un uzņemti sakari ar Lielbritāniju (J. Čakste, G. Meierovics). Rīgā valda Rīgas demokrātiskais bloks (K. Ulmanis), kas cenšas piesaistīt arī vācu sociāldemokrātus. 1918. gadā I Pasaules karš beidzas, un sākas LR tiesiskās valsts attīstība. Taču vietējie vācieši neatkāpjas no vienotās Baltijas valsts idejas un dibina Landesvēru (zemessardzi), sadarbojas ar 8. vācu armiju. Rezultātā 1919. gada 16. aprīlī notiek pučs, un tiek izveidots baltvācu “Brimmera – Borovska kabinets”. Pēc reformām seko Andrieva Niedras valdības izveide, taču pēc Cēsu kaujām 1919. gada jūnijā notiek šīs valdības krišana. Pēdējais vācu mēģinājums saglabāt ietekmi Baltijā ir bermontiāde. Šajā laikā realizējas arī padomju republikas modelis, ko pārstāv P. Stučkas valdība, kas 1919. gada janvārī dibina Latvijas valsti.VI LR periodā no 1920. līdz 1940. gadam tiek atsevišķi izdalīti 2 posmi:parlamentārais periods – no 1918. gada 18. novembra līdz 1934. gada 15. maijam, autoritārais periods – no 1934. gada 15. maija līdz 1940. gada 16. – 17. jūnijam.
Parlamentārajā periodā tiek dibināta Latvijas Universitāte ar juridisko fakultāti, kur strādā latviešu juristi, kā arī lojālie nacionālo minoritāšu juristi (vācu, ebreju, krievu). Galvenā darbības joma ir LR konstitūcijas izstrāde, sagatavošana. Tomēr 1920. gada 15. februārī tika pieņemta tikai tās 1. daļa.Viens no konstitūcijas mērķiem bija izstrādāt likumu, kas nodrošinātu latviešiem pamatnācijas statusu..1919. gadā tika pieņemti vairāki ļoti nozīmīgi likumi, piemēram: 1919. gada 23. augustā – LR pavalstniecības likums;1919. gada 8. decembrī – LR likums par izglītības iestādēm (kas garantē arī skolu autonomiju nacionālajām minoritātēm), kā arī Likums par “obligatorisko” (t.i., obligāto) izglītību.Turpmākajā periodā tiek pieņemti likumi – Par Valsts valodu, Par noteikumiem kultūras jomā latviešiem un nacionālajām minoritātēm u.c.
Izstrādātie likumi pelna īpašu ievērību starptautiskā līmenī, un Latvija tiek atzīta Eiropā par “Nacionālo minoritāšu tiesību laboratoriju”.Šajā laikā ievērojama loma ir arī vairākām privātajām augstskolām, piemēram: Vācu privātā augstskola Herdera institūts – nodarbojās ar Eiropas tiesību izpēti un LR savā laikā; šeit juridiski zinātniskajā fakultātē darbojās vieslektori – vācu augstskolu profesori, Krievu akadēmiskie universitātes kursi, kas darbojās Latvijas Universitātes ietvaros; šeit strādāja krievu un ebreju juristi, kā arī vieslektori – krievu emigranti, Viens no galvenajiem jautājumiem – Krievijas valsts vēstures izpēte.…
