Vispirms es redzu tikai viņu mašīnas, viņu mājas, durvis, logus, pastkastītes un viņu sejas. Kādi cilvēki aiz tā visa slēpjas, kādi sapņi un cerības, uzskati un atziņas? Tikties ar cilvēkiem un sīkāk tos iepazīt - tie arvien ir satraucoši mirkļi. Mūsu ceļi krustojas bieži vien pavisam ikdienšķā un reizēm arī brīnumainā veidā.
Daži cilvēki jau pēc neilga laika man vairs nav tikai svešaas sejas. Mani kaut kas ar viņiem saista: mēs esam satikušies kā cilvēki, esam pieņēmuši cits citu un ieklausījušies, ko katrs stāsta, un sarunājušies savā starpā.
Kad es atsaucu atmiņā dažas vietas, kur esmu bijis, man prātā nāk ne tikai kalni, ezeri un meži, pilis un cietokšņi, bet pirmām kārtām cilvēki, kurus esmu tur saticis.
(no R.Hāka “Dzīves ceļazīmēm”)
Atribūcijas teorija
Šī teorija pēta to, kas ir pamatā spriedumu izdarīšanai par citiem, kādi cēloņi nosaka to, kāds ir cilvēka viedoklis par citiem. Uzmanību fokusē uz to, kā cilvēks izmanto sociālo info, lai iegūtu kauzālu (cēloņa) notikumu izskaidrojumu.
E. Brunsvigs radīja uztveres lēcu teoriju, kurā pierādīja, ka lietas cilvēki neuztver tiešā veidā, bet caur konteksta un savas pieredzes prizmu. Cilvēks tiek uztverts kā savas drbības cēlonis, viņu darbības iz apzinātas, tās tiek vērtētas caur indivīda pieredzi, priekšstatiem. Brunsviga teorija bija pamatā Haidera teorijai.
F. Haiders radīja veselā saprāta teoriju, interesējās par to, kā cilvēki domā par apkārtējo pasauli, kā uztver notikumus, kā tos interpretē, apraksta. Viņa secinājums ir tāds, ka ka cilvēkiem ir nepieciešamība paredzēt notikumus, iespaidot notiekošo. Vislabāk to var izdarīt, ja izprot citu cilvēku rīcību.
Cēloņa lokuss - jautājums par to, vai konkrēto darbību ierosina cilvēka paša iekšējā vajadzība (motivācija, spējas), vai ārējie apstākļi, vai arī abi divi kopā. Nozīmīga ir situācija, kas palīdz vai darbojas pret.
Atbilstošā secinājuma teorija (Džonss un Dēviss) radās, balstoties uz Haidera teoriju. Galvenā doma - priekšmetus un cilvēkus mēs uztveram vienādi, tikai cilvēka rīcība ir jēgpilna. Visinformatīvākā ir uzvedība, ja to aplūko kā uzvedību ar iepriekšēju stabilu nolūku. Lai varētu interpretēt citu rīcību, svarīgi ir noskaidrot dispozīciju - visu, kas ir raksturīgs konkrētajam cilvēkam, atšķirīgs no vides faktoriem. Teorijā tiek analizēti atšķirīgie efekti - ja ir iespējams analizēt 1 + n cilvēku darbību, izdara secinājumus, kāpēc tika darīt tieši tā darbība, ja pastāvēja arī citas iespējas. Tiek salīdzinātas arī rīcības sekas. Jo mazākas ir atšķirības starp iespējamiem rīcības variantiem, jo lielāk ticamība, ka varēs izskaidrot. kāpēc tika izvēlēta tieši tā darbība. Jo vairāk ir negatīvo elementu, jo lielāka nozīme ir atšķirībām.…
