Lēmumu pieņemšanas nozīme un būtība
Cilvēka darbības var iedalīt divās grupās: darbības, kuras veidojas kā neapzināta, intuitīva, spontāna vai emocionāla reakcija uz iekšējiem vai ārējiem apstākļiem, un darbības, kuru pamatā ir iepriekšējie apsvērumi. Iepriekšējos apsvērumos apzināti var veidot tikai tad, kad pastāv vairāk par vienu rīcības iespēju. Apsvērumu uzdevums ir izvēlēties iedarbīgu rīcības veidu, kas vērsts uz mērķu īstenošanu. Izvēles rezultāts tad arī ir lēmums. Tos pieņem menedžeri visos organizatoriskajos līmeņos, tāpēc viņiem ir ļoti svarīgi attīstīt lēmumu pieņemšanas prasmi, par kuru var spriest pēc pieņemto lēmumu efektivitātes un nozīmīguma organizācijas mērogā; tādejādi lēmuma pieņemšana ir vienas vai vairāku iespējamo alternatīvu izvēles process, un lai pieņemtu pareizo lēmumu menedžerim ir jāpārzina lēmumu pieņemšanas tipi un katra konkrētā gadījumā jāizvēlas piemērotākais.1
Ir divi lēmumu pieņemšanas tipi: programmētie un neprogrammētie. Programmētos lēmumus pieņem, ja kāda konkrēta problēma atkārtojas, un tā tiek risināta jau pēc zināmiem apsvērumiem. Šie lēmumi neprasa liela laika patēriņu un pūles un tiek pieņemti samērā bieži, taču tie ir saistīti ar specifisku noteikumu lietošanu. Dažreiz šāda veida lēmumus var izteikt skaitļos, un alternatīvu skaits ir ierobežots, piemēram, darba algas noteikšana un apstiprināšanas pēc štatu saraksta. Toties neprogrammētajiem lēmumiem raksturīgi, ka ar konkrēto problēmu nav bijusi iepriekšēja saskare un tai nepieciešama īpaša pieeja.
Šie divi lēmumu pieņemšanas tipi ir ļoti plaši, un atšķirības starp tiem ir ļoti būtiskas, taču vadīšanas praksē tikai nedaudzi lēmumi ir tikai programmēti vai tikai neprogrammēti. Parasti lēmumi ir šo abu tipu apvienojums.2
Tāpat kā ir lēmumu pieņemšanas tipi, ir arī dažādi lēmumu pieņemšanas apstākļi, un menedžmenta teorijā šos apstākļus nosaka noteiktība vai tieši pretēji – nenoteiktība, kā arī risks.
…
