Lielbritānijas konstitūcija

Polikonstitūcija – ārējā izpausme ir sarežģītākā, sastāv no vairākiem tiesību aktiem.

Lielbritānijas konstitūcija pieder pie nerakstītajām Konstitūcijām.
Lielbritānijas konstitūcija ir gadsimtu gaitā radušos dažādu tiesību normu, konstitucionālo paražu un autoritatīvo grāmatu kopums, kas nav apveltīti ar augstāko juridisko spēku un formāli par konstitūciju nav pasludināti, faktiski nosaka Lielbritānijas sabiedriskās un valsts iekārtas pamatus.
Galvenā Lielbritānijas konstitūcijas daļa – tiesību normas, kas sastāv no likumiem un “ vispārējām tiesībām “. Likumi ir parlamenta izdotie akti un valdības izdotie likumpamatotie akti.

Svarīgākie likumi (sastāda Anglijas konstitūc. bībeli):
- 1215.g. Lielā brīvību harta;
- 1628.g. Tiesību petīcija;
- 1679.g. Habeas Corpus akts;
- 1689.g. Tiesību bils;
- 1701.g. Troņmantošanas akts.

Jaunāko konstitucionālo likumu skaitā – 1911., 1949.g. akti par parlamentu; 1931.g. Vestminsteres statūti.
“ Vispārējās tiesības “ ir tiesības, kas pamatojas uz tiesu precedentiem.
Tiesu precedents – tiesu protokolos un atskaitēs fiksētie augstāko tiesu spriedumi konkrētās lietās.
Konstitucionālās paražas ( pēc Daisī – konvencionālās normas) – sastāda Lielbritānijas konstititūcijas nerakstīto daļu. Paražām nav tiesu aizsardzības, taču tās bieži regulē attiecības , kuras regulē rakstīto tiesību normas, piemēram, likumi.…