"Līgums plašākā nozīmē ir ikkatra vairāku personu savstarpēja vienošanās par kādu tiesisku attiecību nodibināšanu, pārgrozīšanu vai izbeigšanu. Līgums šaurākā nozīmē ir vairāku personu savstarpējs ar vienošanos pamatots gribas izteikums, kuru mērķis ir nodibināt saistību tiesību."[1]
Nodibinot savā starpā šīs saistību tiesības, vienai personai - dalībniekam rodas pienākums izdarīt par labu otrai personai zināmu darbību, kam ir mantiska vērtība. Citā gadījumā arī otrai pusei rodas pienākums - samaksas izdarīšana vai kādas citas darbības izpildīšana. Saistību tiesības ir pamats pušu tiesību un pienākumu - konkrētu nolīgtu darbību - pildīšanai. Saistītās puses līgumā tiek sauktas par parādnieku un kreditoru, atkarībā no viņu izpildāmās darbības rakstura. Vai tā ir atlīdzība par jau izdarītu darbu, pakalpojumu, nodotu vai nododamu mantu, vai tā ir darbība - līgumā jau paredzēta, nolīgta, par kuru šī atlīdzība tiks saņemta. Vārds "saistība" jau norāda uz to, ka zināmas personas uz norunas pamata tiek savā starpā saistītas ar zināmiem, norunātiem noteikumiem vai ar kādu apsolījumu.
Atkarībā no tā, vai vienojoties par kāda darījuma noslēgšanu, pušu apsolījums un tā pieņemšana ir abpusēja, līgumus iedala vienpusējos, divpusējos un daudzpusējos.[1] To atšķirība ir vienas puses apsolījums un tā pieņemšana no otras puses, kas veido vienpusēju līgumu, jeb gadījumi, kad tiesības ir tikai vienai pusei, bet pienākumi - tikai otrai. Tas, protams, nenozīmē, ka šādā līgumā var būt tikai divi partneri. Tie var būt trīs un vairāk, taču tos nesaista savstarpējs pienākums. Piemēram, vienai pusei pret pārējām trim būs tikai pienākums nodot dāvinājuma līguma objektu, bet pārējām pusēm būs tiesība prasīt to nodot. Protams, dāvanas saņēmējam ir pienākums pret dāvinātāju būt pateicīgam, kas pretējā gadījumā var izraisīt līguma atsaukšanu no devēja puses, kā arī, ja tas līgumā norādīts, dāvana jāizmanto norādītajam mērķim. Bet tās jau ir līguma sekas un tāda līguma noslēgšanai savstarpēji pienākumi un tiesības nav vajadzīgi.
Savukārt, savstarpējs visu pušu apsolījums un tā pieņemšana no abām pusēm ir divpusējs vai daudzpusējs līgums. Piemēram, vienai pusei ir pienākums nodot lietu un saņemt par to samaksu, kas ir viņa tiesība, otrai pusei ir pienākums samaksāt cenu un tiesība prasīt lietas nodošanu (pirkuma, piegādes līgumi). Abām pusēm ir gan tiesības, gan pienākums.
Tā kā līgumu noslēgšanu un pildīšanu regulē ne tikai speciālās normas par līgumiem, bet arī noteikumi par civiltiesiskiem darījumiem vispār, tad jāatšķir divpusējie un daudzpusējie līgumi no tā pat sauktajiem darījumiem. Visi divpusēji un vairākpusēji darījumi ir līgumi.[1] Savukārt, darījumi ir vienpusēji, ja tikai viena puse ir izpaudusi, izpildījusi savu gribu, bet tās pieņemšanai otras puses piekrišana nemaz nav vajadzīga.
Taču divpusējos un daudzpusējos darījumos nepieciešams šī darījuma dalībnieku saskanīgs gribas izpaudums. Vienpusējs darījums var būt testamenta sastādīšana, mantojuma pieņemšana, pilnvaras izdošana (kā viena puse var uzstāties arī vairākas personas).
Divpusējos un daudzpusējos darījumos, kas parasti ir līgumi, vienā vai abās pusēs var uzstāties kā viena, tā arī vairākas personas un to noslēgšanai nepieciešama visu šo pušu savstarpēja, saskanīga vienošanas, darbība.[1]
Bez tam jāatšķir likumīgās pušu attiecības saistību tiesībās no attiecībām lietu tiesībās, kur tiesiskas attiecības pastāv starp īpašnieku kā tādu un visiem pārējiem neīpašniekiem. Galvenais saistību tiesību kritērijs īpašnieka attiecība ar konkrētu vienu vai vairākiem neīpašniekiem, kur arī to skaits ir konkrēts vai konkrēti nosakāms - tie var būt vismaz divi vai vairāk.
…
