Bieži vien juridiskā valoda ir uzskatāma par sarežģītu, taču literārā valoda ir saprotama visiem. Sarunvalodā lielākā daļa cilvēku izvēlas izmantot tēlainās izteiksmes līdzekļus, kas palīdz viņiem paust savas emocijas, bet juridiskā valoda nedrīkst būt tēlaina, juridiskajos tekstos nedrīkst būt paustas emocijas, pozitīva vai negatīva nokrāsa. Juristam ir jāizvairās no liekvārdības, uzmācīgām frāzēm un ievadvārdiem, taču sarunvaloda neaizliedz liekvārdību.
Lai literārā valoda pastāvētu kā tautas valodas pilnīgākais paveids, kas mutvārdos un rakstos izmantojams par saziņas līdzekli visiem tautas locekļiem dažādās dzīves sfērās, to īpaši kopj. Literāro izrunu un rakstību, tāpat arī vārdu krājumu, gramatiskās formas un konstrukcijas vērtē un kārto pēc īpašiem valodas paraugiem jeb mērauklām un likumiem. Tos sauc par valodas kultūras normām. Tādējādi gan runā, gan rakstos literārā valoda ir apzināti normēta, kopta. Tā ir arī sazarojusies stilos: zinātnē, publicistikā, daiļliteratūrā vai sadzīvē lietotā valoda stilistiski atšķiras.
…