Paskaidrojiet, vai mūsdienās, raksturojot ārpolitikas procesu, ir piemērots teiciens „ārpolitika ir iekšpolitikas turpinājums tikai ar citiem līdzekļiem”? Pamatojiet kāpēc?
Ārpolitika ir dažādu lēmumu kopums, kas nosaka valsts mijiedarbību ar citām valstīm vai nevalstiskajiem aktieriem, kas veidota balstoties uz nacionālajiem mērķiem un vērtībām. Iekšpolitikā lēmumi tiek pieņemti līdzīgi kā ārpolitikā, bet aktieru loks ir plašāks. Mijiedarbība notiek nevis starp valstī, bet valsts iekšienē starp dažām sabiedrības grupām, pie tam, no tās izriet nacionālie mērķi un vajadzības, kuras būtu vēlams paveikt ar ārpolitikas palīdzību. Tādējādi var teikt, ka ārpolitika ir iekšpolitikas turpinājums.
Tad kad valsts nacionālo interešu īstenošanai ir par maz ar iekšpolitikā pieejamajiem risinājumiem, un tiek piesaistīta ārpolitika, tā kā tai, atšķirībā no iekšpolitikas, nav stingri noteiktas likumdošanas, kas to regulēt, un līdz ar to ir plašākas iespējas atrast nepieciešamo risinājumu. Šādi līdzekļi varētu būt karš, vai arī kādi tirdzniecības līgumi ar citām valstīm, lai atvērtu tirgu vietējiem ražotājiem, kā arī manipulācijas ar dabas resursiem, piemēram, dabasgāzi, kuru kā ārpolitikas instrumentu izmanto Krievija.…