1. Vēsture.
Jautājums par metodi kā vienu noteiktu mācību veidu ir izgājis garu ceļu no laika pirms Kristus līdz mūsu dienām:
• Mācību metodes aizsākumi meklējami antīkajā kultūrā ap 390.g.p.m.ē., kad tapis Platona filozofiskais dialogs “ Menons” Tajā visskaidrāk iezīmējas Sokrata slavenā patiesības meklēšanas metode, kura mūsdienās pazīstama kā jautājumu metode, heiristiskā metode
• nākamais metodes attīstības būtiskais periods ir 17.gs.-
o F.Bēkons nonāk līdz empīrismam par zināšanu pirmavotu uzskatot vērojumu. F.Bērtons savu induktīvo metodi raksturo šādi: ”Metode pasargā mūs no gadījuma, viņa visu paredz , tāpēc nevar kļūdīties. Metode ir tas ceļš, pa kuru arī aklais nenomaldīsies; pēc metodes var strādāt arī mazāk spējīgais ar tādā pašām sekmēm kā visspējīgākais. Metode nolīdzina prātus”.
o R.Dekarts- racionālisma pamatlicējs. “Racionālisms par zināšanu sākumu uzskata dažas vispārīga rakstura teorijas, kurām jābūt tik neapšaubāmām, visaptverošām un skaidrām, lai no tām dedukcijas ceļā varētu droši secināt patiesības ikvienam atsevišķam gadījumam”. F.Bēkona un R.Dekarta filozofija sekmēja jaunu pedagoģisko principu veidošanos: galvenais mācību uzdevums ir iemācīt metodi, bet ne zinātnes.
o J.A.Komenskis –cenšas atklāt vienu vispārnoderīgu metodi- mācību procesa pielīdzināšana dabas procesiem.
• J.H.Pestalocijs- metodes pamatprincips- veidot mācību pēc tiem “likumiem, pēc kuriem organizēts cilvēka gars un viņa attīstība”.
• J.H.Herbarts – uzskata, ka metodei jābūt vienai. Izšķir 4 pakāpes:
o noskaidrošana- uztver māc. pr., tā elementus;
o asociēšana- uztvertie elementi jāapvieno ar iepriekšējām zināšanām;
o sistematizēšana- priekšstati jāsakārto sistēmā;
o metodizēšana- jāmāca iegūtās zināšanas brīvi izmantot.
• T.Cillers- uzskata, ak jāizvirza mācīšanās mērķi.
…