Plašu dabas parādību kopumu nosaka magnētiskie spēki. Magnētiskie spēki ir daudzu mikropasaules parādību cēlonis, tie nosaka molekulu, atomu, atomu kodolu un elektronu, kā arī citu elementārdaļiņu izturēšanos. Magnētiskās parādības raksturīgas arī debess ķermeņiem: Saule un Zeme ir milzīgi magnēti. Var teikt, ka visapkārt pasaule ir magnētiska – no gigantiskajiem tālajiem miglājiem līdz pat vielas elementārdaļiņām. Arī pats cilvēks ir magnēts, jo cilvēka organismā plūstošās biostrāvas rada vāju, pulsējošu magnētisko lauku. Pamatojoties uz to, ka cilvēka sirds rada ap sevi magnētisko lauku, inženieri konstruēja magnetokardiogrāfu. Jau 1600. g. Angļu zinātnieks Viljams Gilberts izteica hipotēzi, ka Zeme ir liels lodveida magnēts ar diviem poliem. Zemes magnētiskais lauksaizsargā uz Zemes mītošās dzīvās būtnes no kosmiskajiem stariem, kā arī no augstas enerģijas daļiņām, ko satur Saules izstarojums. Saules hromosfēras uzliesmojumu laikā tiek izstarots liels daudzums protonu un elektronu, kuru enerģija ir ļoti liela – tā pārsniedz 100 MeV. Paaugstinātas aktivitātes gados uz zemes notiek vairāk nekā 3000 uzliesmojumu, no kurie 15% ir sevišķi grandiozi. Aptuveni 4% lādēto daļiņu plūst Zemes virzienā. Riņķojumā ap sauli Zemes orbītas joslas 1cm2 satur aptuveni 108 daļiņas. Lielāko daļu šo daļiņu aiztur Zemes magnētiskais lauks, kas noliec šis daļiņas, bez tām zeme būtu Saules starojuma izdedzināts tuksnesis.…