Apskatot mākslas darba būtību no K. G. Junga viedokļa, var izšķirt divu veidu mākslas darbus - apzināti projektētos, tādus, kur mākslinieks pakļauj sevi šī darba radīšanas likumsakarībām, un otrs, kurā mākslas darbs ir mākslinieka neapzināta radošā impulsa rezultāts. Tieši otro K. G. Jungs uzskata par patieso mākslas darba radīšanas procesu, jo uzskata, ka radošais process ir kā dzīva būtne, kura ir iekšā cilvēka dvēselē, kurai ir sava dzīve, kura attīstās pēc saviem likumiem. Jungs runā par mākslas darbiem arī kā par simboliskiem darbiem, kuru pirmsākumi ir meklējami bezapzinātajos psihes procesu impulsos, tas nosaka saikni vairāk ar kolektīvās bezapziņas, tātad, ar universālo pieredzi nekā mākslinieka personisko pieredzi kā iekšējo pretrunu, konfliktu simptomātisku izpausmi, simptomātiskie mākslas darbi. Tieši simboliskos mākslas darbus Jungs izdala kā visvieglāk uztveramos, jo tie ir intuitīvi uztverami visiem cilvēkiem, tas, ko mākslinieks ir izpaudis simboliskā veidā, ir katra cilvēka dvēselē. Tieši šie darbi pēc Junga uzskatiem ir tie, kas ļauj viss labāk katram cilvēkam izprast savu dvēseli. Viņš piemin arī šo darbu gadsimtiem paliekošo māksliniecisko vērtību, neatkarīgi no vietas un laika, kuros tie ir radīti. Radošais process, kas saistīts ar kolektīvo bezapziņu, pēc Junga domām māksliniekam piešķir spēju atdzīvināt arhetipu un noformēt to gatavā mākslas darba veidā. Arhetips ir kaut kas nemainīgs, kas pastāv tikpat ilgi, cik ilgi pastāv cilvēce, bet katrā laikmetā arhetipa izpausme ir ar konkrētu saturu. Jungs uzskata, ka mākslinieks ir sava laikmeta audzinātājs, tas vienmēr ir soli priekšā visiem pārējiem cilvēkiem, ja viņš neseko kādai modei vai tradīcijai. Simboliskie mākslas darbi brīdī, kad tie rodas, nav tik labi uztverami kā nākamajām paaudzēm. …