Ievads
Mēs dzīvojam laikā, kad sauciens pēc brīvības un demokrātijas atbalsojas visā pasaulē. Austrumeiropas valstis ir atbrīvojušās no totalitārajām valdībām, kas tur bija pie varas turpat vai veselu pusgadsimtu, bijušās padomju republikas tiecas nomainīt gandrīz 75 gadus ilgušo komunistisko režīmu pret jaunu demokrātisku kārtību, kāda tām līdz šim bijusi liegta. Šīs politiskās pārmaiņas ir tik nepieredzēti dramatiskas, ka to ēnā reizēm nepamanītas paliek citas pasaules tautas, kurās arī atdzimusi cerība uz demokrātiju. Demokrātija valda gandrīz visā rietumu puslodē, demokrātisko reformu laikmets uzausis Āfrikā; jaunas, dinamiskas demokrātijas sāk laist saknes Āzijā.
Šīs parādības globālie mērogi ir pārliecinošs pretarguments skeptiķiem, kuri mēdz apgalvot, ka modernā liberālā demokrātija esot unikāla Rietumu kultūras iezīme, kuru nekad nebūšot iespējams imitēt citur. Tomēr ja demokrātiju praktizē tik atšķirīgas nācijas kā Japāna, Itālija un Venecuēla, var uzskatīt, ka demokrātijas institūti pilnā mērā atbilst pasaules tautu centieniem pēc brīvības un pašpārvaldes.
Savienoto Valstu pētniecības organizācija Freedom House ik gadus publicē ziņojumu, kurā izvērtēts, kā dažādās valstīs tiek realizēta politiskā brīvība un cilvēka tiesības, kas ir jebkuras demokrātijas pamat kritēriji. Saskaņā ar Freedom House datiem, 1990. gadā pilnīgu brīvību baudīja 61 no 167 pasaules valstīm jeb 39 procenti no visiem pasaules iedzīvotājiem. Taču arī šie dati ir jau novecojuši - tie pilnībā neatspoguļo, ne Austrumeiropā notikušo revolūciju mērogus, nedz Vācijas atkalapvienošanās nozīmi; te vēl nav pietiekami ņemtas vērā revolucionārās pārmaiņas, kādas risinās bijušajās padomju republikās; vēlētu valdību nākšana pie varas Nikaragvā, Panamā, Namībijā un Baltijas valstīs, kā arī plānotā demokrātijas atjaunošana Nigērijā. Turklāt demokrātija turpina savu uzvaras gājienu - Āzijā no Mongolijas līdz Taivānai, bet Āfrikā no Senegālas, Gabonas un Kongo līdz Angolai un Dienvidāfrikai.
Brīvība, kas izplatījusies un pieņēmusies spēkā pēdējā gadu desmita laikā, tomēr ne mazākajā mērā nenodrošina tās lietderīgu izmantošanu. Kā, uzrunājot izglītības darbinieku un valdības pārstāvju sanāksmi Nikaragvas galvaspilsētā Managvā, teica Vanderbilta universitātes izglītības un sabiedriskās politikas profesors Česters Finns: "To, ka jebkura tauta vienmēr izvēlēsies brīvību apspiestības vietā, var uzskatīt par aksiomu. Taču tas nebūt nenozīmē, ka demokrātiskās politiskās sistēmas laika gaitā automātiski turpinās pastāvēt un pašatjaunoties. Gluži pretēji: demokrātijas ideja gan ir noturīga, taču tās praktiskā realizācija ir visai nepastāvīga."
Demokrātiskās vērtības mūsdienās gan šķiet triumfējam, taču, ja aplūkojam garāku cilvēces vēstures posmu, no Franču revolūcijas 18. gadsimta beigās līdz vienpartiju režīmu nākšanai pie varas 20. gadsimta vidū, tad jāsecina, ka demokrātija nav nedz bieža, nedz ilgstoša parādība. Šādam secinājumam gan nevajadzētu izraisīt izmisumu vai pesimismu - drīzāk tas uztverams kā izaicinājums. Ilgas pēc brīvības gan varbūt ir iedzimtas, turpretim demokrātijas prakse jāapgūst. Tas, vai vēstures viras turpinās pavērt durvis uz brīvību un plašākām iespējām, atkarīgs no pašu cilvēku neatlaidības un kolektīvās gudrības - nevis no kādām nemainīgām vēstures likumsakarībām vai, vēl jo mazāk, no kādu pašieceltu vadoņu iedomātās labvēlības.
Pretēji visai izplatītiem priekšstatiem, veselīga demokrātiska sabiedrība nav tikai arēna, kurā indivīdi var brīvi nodarboties ar savu personīgo mērķu sasniegšanu. Demokrātija var īsti uzplaukt vienīgi tad, ja par to rūpējas pilsoņi, kas gatavi izmantot sūri izcīnīto brīvību, lai piedalītos savas sabiedrības dzīvē: iestarpinot savu balsi kāda jautājuma apspriešanā, ievēlot pārstāvjus, no kuriem tad tiek prasīta atskaite par viņu darbību, un izprotot samierināšanās un kompromisa nepieciešamību sabiedriskajā dzīvē. Demokrātiskas valsts pilsonim gan ir tiesības baudīt savu individuālo brīvību, taču vienlaikus viņam jāuzņemas arī pienākums līdz ar citiem pilsoņiem veidot nākotni: lai arī tā balstītos uz divām pamatvērtībām - brīvību un pašpārvaldi.
1.Nodaļa - Demokrātijas definīcijas
1.1. Tautas valdība
Vārds "demokrātija” droši vien būs pazīstams visiem, taču šis jēdziens joprojām tiek pārprasts un lietots nevietā: šodien, maskējoties ar demokrātiju, tautas atbalstu sev mēģina nodrošināt gan totalitārie režīmi, gan militārās diktatūras. Taču demokrātiskās idejas spēku apliecina arī vēsturē vispatiesākās un izjustākās cilvēka gribas un prāta izpausmes: no Perikla senajās Atēnās līdz Vāclavam Havelam mūsdienu Čehoslovakijā, no Tomasa Džefersona Neatkarības deklarācijas 1776. gadā līdz Andreja Saharova pēdējām runām 1989. gadā.
…
