Mantojuma tiesības

1. Mantojuma jēdziens.
Mantojums ir kopība, kurā ietilpst visa kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un saistības, kas mirušam vai par mirušu izsludinātam piederējušas viņa patiesās vai tiesiski pieņemamās nāves laikā. Šajā ziņā mirušo vai par mirušu izsludināto sauc par mantojuma atstājēju. Uz man-kiem nevar pāriet tās tie-bas, kas cieši saistītas ar mirušā personību (piem. pilnvarojumsaistības).

2. Mantojuma tiesība un mantotspēja.
Tiesību iestāties mirušā mantisko attiecību kopībā sauc par mantojuma tiesību. Pers, kam pieder šī tiesība, mantinieku. Kam vispār ir tiesība iegūt mantu, tam ir arī tiesība iegūt mantojumu vai tā daļu. Mantot spēj fiziskas un juridiskas pers. Fiziska pers spēj mantot, ja mantojuma atklāšanās laikā viņa ir ieņemta, kaut arī vēl nav piedzimusi, jur.per. mantotspēja piemīt tikai uz testamenta vai mantojuma līguma pamata. Mantot spēja- viens no tiesībspējas satura elementiem. Mantotspējai jāpastāv mantojuma atklāšanās dienā (Mantojums atklājas ar mantojuma atstājēja nāvi vai ar viņa izsludināšanu par mirušu ar tiesas lēmumu.) un jāturpinās līdz mantojuma pieņemšanai. Atņemt mantotspēju var tiesa, atzīstot mantinieku par necienīgu mantot.

3. Mantojums kā juridiska persona.
Mantojums ir juridiska persona. M var iegūt tiesības un uzņemties saistības. Mantot spēj arī tādas jur personas, kuru nodibināšanu mantojuma atstājējs paredz savā rīkojumā nāves gadījumam, ieceļot tās par mantiniecēm un novēlot tām mantu. Jaundibināmā juridiskā persona iegūst juridisko personību ar tās apstiprināšanu vai reģistrāciju uz vispārēja pamata, bet skaitās par mantinieci jau no mantojuma atklāšanās dienas. Jur pers. Var uzņemties saistības, lai manta nepārstātu piedalīties civilties. apgrozībā. Statuss –jur.pers. turpinās tik ilgi, kamēr mantinieki M pieņēmuši un ieguvuši savā īpašumā.

4. Mantojuma atklāšanās.
M.atklājas ar M atstājēja nāvi. Nāve pierādāma pieprasītājam. Nelaimes gad., ja iet bojā vairāki cilvēki, kuri savstarpējās radnieciskās attiecības, nāves iestāšanos laiku uzsakata par kopēju. Ja nāve iestājusies vienlaicīgi, bet ar nelielu starplaiku , tad iestājas M transmisija. Aicinājums mantot iestājas M atklājoties. Sistiem, kam pieder M tiesība, iespāja mantojumu iegūt. Aicinājuma pamati ir mantojuma atstājēja izteikta griba vai likums. M atstājējs savu gribu var izteikt testamentā vai mantojuma līgumā. Līgumiskai mantojuma tiesībai ir priekšroka pret testamentāro, un abām ir priekšroka pret likumisko; visi mantojuma tiesību veidi var pastāvēt kopīgi. Mantojums atklājas ar mantojuma atstājēja nāvi vai ar viņa izsludināšanu par mirušu ar tiesas lēmumu Mantojuma atstājēja nāve jāpierāda mantojuma pieprasītājam. Ja divas vai vairāk pers mirušas nedabiskā nāvē, un pie tam nav zināms, kura no tām nomirusi agrāk, tad pieņemams, ka tās mirušas visas reizē. Ja mirušie stāvējuši savstarpējās augšupējo un lejupējo attiecībās, tad šaubu gadījumā pieņemams, ka lejupējie, ja viņi bijuši nepilngadīgi, miruši agrāk par augšupējiem, bet ja viņi bijuši pilngadīgi – vēlāk par tiem. Aicinājumus mantot, ja mantojums pārsniedz 1000Ls var tikts publicēts presē. M atklāšanās vieta mant. Atstājēja pēdējā dzīvesvieta, bet ja tā nav zināma, mantot var tās galvenās daļas atrašanās vietā.

5. Mantojuma pieņemšanas veidi.
Lai iegūtu mantojumu, nepieciešams izteikt savu gribu un mantojumu pieņemt, pieņemt vai atteikties no mantojuma ir katra brīva griba izņemot līgumisko mantotāju , ja līgumā šāda iespēja nav paredzēta. Mantojumu var pieņemt personiski, gan ar pārstāvja palīdzību- pilnvarojot to. Veidi1/ izsakot savu gribu mutiski-tikai tad, ja mantojumā nav reģistrējamas lietas; 2/rakstiski- pie notāra- uzskaitīts AT plēnuma lēmumā 1995.g; 3/ar tādu darbību kuru var iztulkot tā, ka pers. Atzīst sevi par mantinieku. Ja jāpierāda, tad pierādīšanas līdzekļi notāram nav derīgi, to izlemj tiesa. Tie mantinieki, kuri dzīvojuši kopā un faktiski to pārvalda, ja nevēlas mantojumu pieņemt, no mantojuma jāatsakās iesniedzot rakstisku pieteikumu, ja 1g. laikā tas nav izdarīts, tad uzskatāms, ka mantojums pieņemts klusējot. Ja pārējie mantinieki (kuru faktiskā pārvaldībā neatrodas) termiņu nokavējuši, uzskatāms, ka mantojumu atraidījuši.


6. Mantojuma pieņemšanas termiņi.
1) Termiņu var noteikt pats mantojuma atstājējs testamentā;
2) M termiņu nosaka uzaicinājumā, kuru nosaka presē, vai uzaicinājumā notariāta telpās. Par publikāciju presē izlemj notārs. Termiņš nevar būt īsāks par 3.mēn,
3) darbojas CL noteiktais termiņš 1.g. laikā no M atklāšanās dienas. Ja mantinieks nav zinājis par matojumu, tad 1.g. laikā no brīža, kad mantinieks uzzinājis par mantojumu. Apietajiem mantiniekiem ir mantojuma prasības tiesības . mantojuma prasība noilgst pēc 5.g. notecējuma, skaitot no dienas, kad radusies tiesības šo prasību celt. Prasību ceļ līdzmantinieki pret otru līdzmantinieku par mantojuma tiesību atzīšanu arī uz savu daļu.
Ja mantojuma pieņemšanai tā atstājējs noteicis termiņu, tad ieceltam mantiniekam tas jāievēro. Ja termiņš nav noteikts, bet mantinieki ir uzaicināti, tad tiem sava griba par mantojuma pieņemšanu jāizteic līdz uzaicinājumā noliktam termiņam. Ja uzaicinājuma nav bijis, tad mantiniekam jāizsaka sava griba pieņemt mantojumu g laikā no mantojuma atklāšanās dienas, ja mantojums atrodas viņa faktiskā valdījumā, bet pretējā gadījumā – no ziņu saņemšanas laika par to, ka mantojums atklājies.Ja tajā laikā, mantojums atrodas aicinātā faktiskā valdījumā vai ja šādu valdījumu viņš iegūst vēlāk, un ja viņš līdz 1.g beigām nedod par mantojuma pieņemšanu noteiktu atsauksmi, tad atzīstams, ka viņš to pieņēmis. Bet ja mantot aicinātais, kura faktiskā valdījumā mantojums neatrodas, palaiž garām nolikto termiņu, noteikti neizsakot savu gribu, tad atzīstams, ka viņš mantojumu atraidījis. Ja mantot aicinātais nomirst pirms viņa gribas izteikšanai noliktā termiņa, neizteicies par mantojuma pieņemšanu, tad viņa mantiniekiem atvēlēti tie paši termiņi, lai viņi varētu izteikties tiklab par viņa atstāto, kā arī par viņam piekritušo, bet vēl nepieņemto mantojumu.

7. Mantošanas transmisija.
Mantinieka mantiniekam jāizsaka sava griba pieņemt mantojumu tajā pašā termiņā, kā mirušajam mantiniekam (1/Termiņu var noteikt pats mantojuma atstājējs testamentā; 2/M termiņu nosaka uzaicinājumā, kuru nosaka presē, vai uzaicinājumā notariāta telpās. Par publikāciju presē izlemj notārs. Termiņš nevar būt īsāks par 3.mēn, 3/ darbojas CL noteiktais termiņš 1.g. laikā no M atklāšanās dienas. Ja mantinieks nav zinājis par matojumu, tad 1.g. laikā no brīža, kad mantinieks uzzinājis par mantojumu. Apietajiem mantiniekiem ir mantojuma prasības tiesības . mantojuma prasība noilgst pēc 5.g. notecējuma, skaitot no dienas, kad radusies tiesības šo prasību celt. Prasību ceļ līdzmantinieki pret otru līdzmantinieku par mantojuma tiesību atzīšanu arī uz savu daļu. )
Katrs var kā personīgi, tā arī caur vietnieku izteikt savu gribu pieņemt mantojumu. Tāda vietniecība ir nepieciešama, kad pats mantot aicinātais nav rīcības spējīgs. Nepilngadīgo vietā viņu gribu izteic vecāki vai aizbildņi, garā slimo vietā – aizgādņi, un juridisku personu vietā – viņu likumīgie pārstāvji. Personai, par kuru nodibināta aizgādnība izlaidīgas vai izšķērdīgas dzīves dēļ, vajadzīga mantojuma pieņemšanai aizgādņa piekrišana.

8. Mantojuma iegūšanas sekas.
Ar mantojuma pieņemšanu un iegūšanu visas mant-ma atst-ja tiesības un saistības, ciktāl tās neizbeidzas ar viņa personu pāriet uz mantiniekiem. Mant-ks, kas mant-mu pieņēmis, bet vēl nav ieguvis ir tiesīgs prasīt tā nodošanu viņa valdījumā. Tas mantinieks, kas mant-mu pieņēmis un ieguvis ir tiesīgs realizēt visas ar mant-mu pārņemtās tiesības un saistības. Attiecībā uz kreditoriem mant-kiem spēkā paliek tie saistību izpildes termiņi, kādi noteikti saistībā ar mant.ats-ju. Taču tas ir atkarīgs no kreditoru pretenziju pieteikšanas, jo ja tādas nav kreditoram prasījuma tiesības tiek atņemtas. Mantojumā var pāriet tikai manta , kas mant-ma ats-jam piederījusi uz likumīga pamata. Ja tiek konstat. manta, kas neietilpa mantojuma sastāvā vēlāk, kā atklāšanās brīdī un mant-ma pieņemšanas termiņa aprites laikāb - tā pieder mant-mu pieņēmušajiem mantiniekiem. Visas probl. t.sk. arī parādi jāatlīdzina no mant-mās mantas, bet ja tās nepietiek tad no paša mantas.

9. Mantinieka inventāra tiesības.
Atbildēt par M atstājēja parādiem ar savu paša mantu, mantinieks var atbrīvoties, ja viņš izlieto inventāra tiesību, t.i. sastāda likumā noteiktā laikā visa M inventāru. Aizbildņi, aizgādņi un citi mantinieka vietnieki pieņem viņam pienākošos M arvien tikai ar inventāra tiesību. Mantiniekam, kas grib izlietot inventāra tiesību, ne vēlāk par 2 mēn. no M atklāšanās jāgriežas pie notāra ar lūgumu sastādīt inventāra sarakstu ZTI (pakalpojumi jāsedz mantiniekam), vai ārpus pilsētām – pagasttiesai. Ja M ir plašs un sarežģīts, notārs pēc mantinieku lūguma var šo termiņu pagarināt līdz 1.g Kamēr mantinieks sastāda inventāru, kreditori un legātāri nevar vērst pret viņu savus prasījumus, mantinieks, kas pieņēmis M-u ar inventāra tiesību, atbild par mantojuma atstājēja parādiem un citiem prasījumiem pret to tikai M apmērā, izdalot summas apbedīšanai, inventāra sastādīšanai u.c tiesu izdevumiem. Viņa paša prasījumi neizbeidzas, bet tie nolīdzināmi no mantojuma pēc to priekšrocībām. Ja vairāki mantinieki, inventāra tiesības katram mantiniekam

10. Mant-ma atstājēja un mantinieka kreditoru saavstarpējās attiecības.
M atstājējam ir kreditori un mantiniekam ir kreditori. Lik. aizsargā M atstājēja kreditoru intereses. Prioritāte saņemt M atstājēja kreditoriem pār mantinieka kreditoriem. Ja mantinieks ir maksātnespējīgs, M atstājēja kreditori, kā arī legātāri var prasīt, lai atdala M no mantinieka mantas, apmierinot viņus no M pirms mantinieka kreditoriem. To var prasīt arī no mantinieka pēcnācējiem, kā arī no tiem, kas kā kreditori saņēmuši no mantinieka pie mantojuma piederīgu lietu valdījumu. Atdalīšanas gadījumā no M apmierināmi vispirms mantojuma atstājēja kreditori, tad legātāri, un tikai pēc tam palikušais atlikums pievienojams atpakaļ mantinieka mantai. Ja atdalītā M nepietiek kreditoru un legātāru apmierināšanai, tad viņiem pēc jau notikušās atdalīšanas vairs nav tiesības vērst prasījumus pret mantinieku un viņa mantu. Tiesība prasīt atdalīšanu nav pieļaujama1) ja no M pieņemšanas dienas pagājuši 5.g; 2) ja kreditori ar sevišķu darījumu ir atzinuši mantinieku par savu parādnieku; 3) attiecībā uz tām lietām, kuras mantinieks labticībā jau atsavinājis;4) ja noticis tāds abēju mantu saplūdums, ka atdalīt tās vienu no otras nav iespējams.

11. Mantošanas pamati.
Aicinājums M iestājas atklājoties mantojumam. Tā pamats ir M atstājēja tiesīgi izteikta griba, vai likums. M atstājējs savu gribu var izteikt testamentā vai M līgumā. Prioritāte M līgumam, ja tāda nav vai tas neaptver visu M, tālākā prioritāte testamentam, ja nav ne viena ne otra , vai arī tie neaptver visu M iestājas mantošana uz lik. pamata -Mantinieki manto pēc likuma, kad nav mantojuma līguma vai testamenta, vai kad tie nav spēkā zaudējis spēku vai atcelti)Ja rīkojums nāves gadījumam ir, bet bijis dots vai palicis spēkā tikai par vienu mantojuma daļu, tad pārējās daļas pāriet likumiskās mantošanas kārtībā. Lik. mantošana iestājas arī ja testamentārie mantinieki no M atsakās, vai tiesa atzīst par spēkā neesošu M līg. vai T. Pēc likuma aicināti mantot: 1) laulātais, 2) radinieki, 3) adoptētie

12. Laulāto mantošana.
Laulātais- ir ārpusradinieku M, manto tikai tad, ja laulība noslēgta lik. kārtībā. Ja laulība šķirta, M tiesību nav. Ja pastāv mantas koplīgums, laulāto daļas jāatdala, M atklājas uz mirušā daļas Pārdzīvojušais laulātais manto no mirušā neatkarīgi no tā, kāds mantisko attiecību veids pastāvējis starp laulātiem laulības laikā. Mantas daļa atkarīga no no radinieku radniecības pakāpes. Laulātais saņem vienādās daļās, ja palikušo bērnu skaits ir > 4, bet ja bērnu ir vairāk – ¼ , atlikušās ¾ savā starpā līdzīgi sadala bērni. Ja mirušam laulātam nepaliek ne lejupējo(1.šķiras mantinieku),arī adoptēto, laulātais saņem ½ no M un dzīvokļa iekārtu. Otra ½ jādala ar 2.šķiras mantiniekiem. Ja nav ne 1, ne 2 šķiras mantinieku tad laulātajam ir jādalās arī ar 3. šķiras mantiniekiem. Ja nav 1;2;3, vai ja palikušie atkrīt, tad visu mantojumu dabū pārdzīvojušais laulātais., jo 4 šķiras radinieki atkrīt.

13. Pārdzīvojušā laulātā tiesības pārvaldīt nedalītu mantojumu.
Pārdz. laul manto no mirušā neatkarīgi no tā kāds mant-ko att-bu veids pastāvējis starp laul.lau-bas laikā. Pārdz.laul. pēc likuma manto vienmēr, neatkarīgi vai citi radin.mirušajam ir vai nav.Vienīgi daļas mainās atkarībā no mirušā mant-kiem. Ja starp laul. bija likumiskās att-bas, tad mant-ms sadalās līdzīgās daļās. ½ ir pārdzīvojušā laul mantas daļa un uz to mantojums neatklājas, bet uz otru ½ atklājas mant-ms, un uz to laul. arī var pieprasīt. Ja laul. pastāvēja mantas šķirtība, mantojums atklājas uz visu mirušā laulātā mantu. Ja past. laulāto mantas kopība, tad pārdzīvoj. laul. daļa jānošķir no mirušā mantas daļas.Tā daļa ieskaitāma mant-ma masā un mant-ma tiesības uz to var prasīt pārdzīv.laul un citi lik. mant-ki. ja laul.att-bas noteiktas ar līgumu, tad mant-ms atklājas atkarībā no līgumā noteiktā mantisko att-bu veida: kopmanta dalāma līdzīgās daļās, šķirtā manta pieder katram laul atsevš.un atbilstoši tam mantu skaita/neskaita mantojuma masā.
Ja miruš. laul ir bērni, tad pārdzīv.laul dalās ar viņiem - ja bērnu nav vairāk par 3, visi manto vienādu daļu. Ja miruš. ir 2 bērni (vienalga vai kopēji vai tikai viņa)tad katram būs 1/3 no mantojuma. Ja bērnu ir 4 vai vairāk, tad pārdzīvoj. laul būs ¼, bet visi bērnu savā starpā dalīs ¾ no mant-ma vienādās daļas. Ja ir 5 bērni, tad katra bērnaa daļa 3/20 daļas no visa mantojuma.
Ja M ir tik mazs, ka to sadalot nav iespējams uzturēt nepilngadīgos bērnus, tad pārdzīvojušam laulātam ir tiesība pārvaldīt un lietot visu nedalīto M, bet no visa M ienākumiem jāsedz vispirms bērnu uztura izdevumi. Piemēro, ja nav reģistrēts īpašums. Pārdzīvojušā laulātā tiesība pārvaldīt un lietot nedalītu M izbeidzas:1)ar visu bērnu pilngadību; 2)ar laulātā atteikšanos no šās tiesības; 3)ar M labprātīgu sadalīšanu; 4)par atsevišķā bērna daļu – ar viņa nodalīšanu no M pēc vienošanās vai laulātā vienpusējās vēlēšanās; 5)pēc pilngadīga bērna pieprasījuma – aiz svarīgiem iemesliem. Šā panta 3.-5.punktā minētos gadījumos vajadzīga bāriņtiesas atļauja. Ja pārdzīvojušais laulātais M pārvalda vai lieto nekārtīgi, bāriņtiesa pēc pilngadīgo bērnu ierosinājuma vai pašas ieskata var atņemt tiesības pārvaldīt un lietot M, uzdodot pārvaldību sevišķi ieceltam aizbildņiem.

…