Patoģenēze. No invadēto dzīvnieku organisma kopā ar izkārnījumiem ārējā vidē izdalās ehinokoku posmi, kas ilgi spēj kustēties. Pārvietojoties posmi izdala olas, kas pielīp pie dzīvnieka apmatojuma vai izkaisās apkārtējā vidē. Lenteņa starpsaimnieki, arī cilvēks, kurš invadējas, norijot olas vai posmus, ko apkārtējā vidē izkaisa invadētie suņi. Cilvēka, kā arī citu starpsaimnieku gremošanas traktā no olām atbrīvojas kāpuri, kas ieurbjas asinsvados un ar asinīm aizceļo uz aknām, plaušām, smadzenēm u.c. orgāniem. Te kāpuri lēnām sāk attīstīties, veidojot dažāda lieluma un formas pūšļus. Ja šādus ehinokoku pūšļus apēd suņi, kaķi vai savvaļas gaļēdāji, to zarnās attīstās lenteņi. Invadētiem suņiem samazinās ēstgriba, dažreiz tie mirst. Cilvēka ehinokokozes klīniskā aina ir ļoti dažāda atkarībā no pūšļu lokalizācijas. Augot pūšļi spiež uz apkārtējiem audiem, kas atrofējas un rada attiecīgā orgāna funkciju traucējumus. Vielas, kas atrodas ehinokoku pūšļa šķidrumā, pastāvīgi uzsūcas saimnieka audos, radot pakāpenisku organisma saindēšanos un palielinātu jutību.
Simptomi. Aknu ehinokokozei raksturīgas smeldzošas sāpes labajā paribē un pakrūtē, kā arī labajā plecā un mugurā. Aknu apvidū parādās lēni augošs piepampums ar gludu, apaļu, cietu vai elastīgu virsmu; cilvēkam elpojot, tas mainās. Ļoti smagi slimība noris, ja, pūslim plīstot, tā šķidrums ieplūst žultsvados. Plaušu ehinokokozei raksturīgs sauss un ilgstošs klepus, asiņainas krēpas, smaguma sajūta krūtīs un elpas trūkums.
Terapija. Ārstē stacionāri ar ķirurģisku iejaukšanos, pēc tam ilgstoša ambulatora novērošana. Jāiekārto sanitārajiem noteikumiem atbilstoši kaujamie laukumi vai kautuves. Kauto dzīvnieku invadētie iekšējie orgāni (aknas, plaušas) jāiznīcina, lai tie nenonāktu suņu, kaķu vai savvaļas plēsēju barībā. Suņi jāizmeklē veterinārijas laboratorijā un ehinokokozes gadījumā jāārstē. Nedrīkst ļaut dzīvniekiem laizīt rokas vai seju. Ēst jādod no atsevišķiem šim nolūkam paredzētiem traukiem.
…
