Par to, kas ir meditācija un kam tā nepieciešama, pastāv dažādi viedokļi, atšķirīgi skaidrojumi. Lūk, viens no tiem: daudzi cilvēki izjūt vajadzību būt tuvāk pie sava Dieva; meditēšana ir viens no veidiem blakus lūgšanai un dziedāšanai, kas pastiprina šo tuvības sajūtu un var radīt sapņainu stāvokli, ko sauc par transu; transa stāvoklī cilvēki jūt, ka viņu ķermeņos ienāk un tos vada svētie gari. Šāda meditācijas izpratne vai izjūta cik noprotams raksturīga galvenokārt stipri reliģioziem cilvēkiem, tādiem, kuru dzīves mērķis ir nonākt kontaktā ne vien ar svētajiem gariem, bet konkrēti arī ar Dievu.
Vēl pastāv plaši izplatīts viedoklis, ka meditācija tās ir pārdomas, iedziļināšanās vai koncentrēšanās, tā ir ieiešana sevī, ieklausīšanās sevī. Tie, kas meditāciju skaidro šādi parasti, bet ne vienmēr ir cilvēki ar kādām garīgām vai psiholoģiskām traumām. Par meditāciju viņi saka: “Es ieeju klusumā.” Vai arī: “Es ieeju sevī.” Viņi jūt, ka trīsdesmit minūšu ilgs dziļš klusums var aizstāt vairāku stundu miegu; tajā brīdī cilvēks koncentrējas un ir daudz mierīgāks. Un nonākot pie apziņas, ka meditējot cilvēks kļūst jaunāks un spraunāks, arvien vairāk tie pievēršas šai pabūšanai ar sevi klusumā. Tie izjūt labsajūtu pat vairākas stundas pēc meditācijas. Meditējot tie pārdzīvo iekšējo ainu burvību un dziļu atslābināšanos. Meditāciju pielīdzina dažādiem apreibinošiem līdzekļiem. Nereti ievēroju arī, ka starp šāda veida meditāciju un relaksāciju tiek likta vienlīdzības zīme. Es to interpretēju tā - meditācija ir viena no relaksācijas metodēm.
Ir vēl kāds skaidrojums par to, kas ir meditācija un, kāds ir tās mērķis. …
