Senajā laika skaitīšanas sistēmā Miķeļi iezīmē rudens saulgriežus, kad dilstošā Saule nonākusi pusloka viduspunktā un diena un nakts ir atkal vienādā garumā. Ziemeļu puslodē pēc Miķeļiem Saule mazā apspīd zemi, dienas kļūst īsākas un naktis garākas. Latviešu teiksmā par Sauli tas attēlots ar Saules meitas noslīkšanu avotā: gaisma iet mazumā, jo Saule bēdās par meitu staigā noraudājusies.
Līdzīgi citiem saulgriežiem latviešu gadskārtā, arī Miķeļi atzīmēti ar svinībām. Tomēr Miķeļu svinēšanai izveidojies īpatnējs paplašināts apjoms, iesaistot tajā arī ražas novākšanas izdarības, jo pirms Miķeļiem parasti nobeidzas visi rudens ražas novākšanas darbi. Dainas un ziņas no tautas mutes liecina, ka latvieši rudens ražas novākšanu atzīmējuši ar svinībām, kurās daudzināts Dievs, Māra, Miķelis, Jumis, saimnieki un darbinieki. Šīs svinības sauktas par Apjumībām, un tās notikušas Miķeļos, t.i., rudens saulgriežos. Miķelim-Apjumībām tūlīt seko Dieva dienas, Dievaines jeb veļu laiks. Tad pēc Apjumību priecīgām un jautrām svinībām, Miķeļu tirgus skaļuma un līgavu derībām iestājas klusais veļu laiks, kad sētā aicina mirušo piederīgo veļus un sagatavo tiem svinīgu mielastu.
Ap 200 dainu apraksta rudens svinamo laiku, nosaucot to dažādos vārdos: Miķeļi, Apjumības, Appļāvības, Jumja diena. Ir iemesls domāt, ka pēc gara darba posma nobeigšanas, rudens ražas bagātības apņemti, latvieši šīs saulgriežu svinības atzīmējuši sevišķi kupli. Viena daina min trīs Miķeļus, ko varētu attiecināt uz Miķeļiem veltīto dienu skaitu:
Trīs Miķeļi bungas sita vārtu staba galiņā;
Nākat, meitas, skatīties, kur sitās maizes tēvi.…
