Mitoloģiskais tēls - Laima

Latviešu likteņa dievība ir Laima. Blakus Dievam un pērkonam tā pieder pie visvairāk minētajām, vispieminētākajām dievībām. Laima ir likteņa lēmēja. Paruna saka, ka sava laime ir sunim, sava kaķim; tautas dziesmas min, ka bitītei, meitiņai, abām ir viena laime. Tautas tradīcijās tā ir dieviete, kas nosaka un izvada cilvēka likteni. Ko Laima nolemj, no tā nevar izvairīties. Puisim Laima nolemj ūdenī noslīkt, tas visu mūžu no ūdens vairās, bet reiz viņš ūdens malā dzer un no tā nomirst. Pats Dievs nevar līdzēt, ja Laima ir ko nolēmusi, un arī Laima nevar savus lēmumus mainīt. Laima meitai nolēmusi ilgu, grūtu mūžu un galā pie tīnes osas pakārties, viņa vecumā par savām grūtībām Dievam, Laimai žēlojusies, bet bez panākumu, pēdīgi viņa klētī sapinās diega gabalā, kas aizķēries aiz tīnes osas un dabū galu. Laima nolikusi katram savu dzīves ceļu, pa kuru viņš tiek pie labklājības. Laima ir sevišķi sieviešu sargātāja.

◊Cilvēkam piedzimstot, cilvēki iededz gaišu uguni tumšā kaktā, ceļ Laimai pār krēslu baltas vilnas grozu, lai tā liek vieglu mūžu.
◊Dzemdētāja iedama pirtī, lai dzemdētu, ziedo Laimai gredzenu un zelta naudu, lai tā dod vieglu mūžu mazulim.

● Laima atnes cilvēkam īstu labumu, lai arī niecīgu, par ko viņi to vairāk mīlē nekā to, kas tiem dod veselu bagātību.
● Laima noliek cilvēka mūžu viņam piedzimstot.

…