Vairumā musulmaņu valstīs Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā mūsdienās pastāv duālā valsts iekārta, kur līdztekus darbojas gan sekulārā, gan reliģiskā tiesību sistēma un tiesas. Šādās valstīs reliģiskā tiesību sistēma aptver ģimenes tiesības un mantojuma tiesības. Saūda Arābijā un Irānā islāma tiesai ir vara visās tiesību jomās un īpaša reliģiskā policija uzrauga reliģisko tiesību normu ievērošanu. Šariata atvasināti likumi ir spēkā arī Afganistānā, Lībijā un Sudānā. Atsevišķos Nigērijas štatos mūsdienās ir ieviestas Šariata tiesas. Nigērijas jaunās Šariata tiesas spriež tiesu, neņemot vērā parastos pierādījumu principus un tām nav jāpārliecinās par pierādījumu ticamību. Šīs tiesas var piespriest tādus sodus kā roku (vienas vai abu) amputēšana vai nomētāšana ar akmeņiem par laulības pārkāpšanu un atteikšanās no ticības.
Šariata tiesību sistēmu vairākas starptautiskas institūcijas (tai skaitā Eiropas Cilvēktiesību tiesa) uzskata par barbarisku un nežēlīgu. Islāma tiesību speciālisti turpretī uzskata, ka pareizi piemērojot Šariata likumus, tie attur no noziegumiem. Starptautiskajos medijos valstis, kurās darbojas islāma likumi, pakļauj pastāvīgai kritikai. Tas izpaužas galvenokārt gadījumos, kad, izpildot kādu no Šariata sodiem, tos vērtē kā pilnībā atpalikušus no mūsdienās atzītiem cilvēktiesību principiem. Šariata sodi, īpaši tad, kad tiek piespriests nāvessods par laulības pārkāpšanu vai ķermeņa daļu amputācija vai pēršana par citiem pārkāpumiem (zādzību, apreibinošu vielu lietošanu u.c.) tiek uzskatīti par netaisnīgiem.
Atšķirīgos laikposmos, vietās un ticības nozarēs islāma likumus interpretē atšķirīgi, par pamatu ņemot literāru vai tradicionālu interpretāciju. Islāma speciālisti uzskata, ka Šariata likumi būtu jāattiecina uz visiem islāma ticīgajiem un pat uz visiem, kas ir islāma valsts padotie.
…