Neredzīgais Indriķis (dzimis 1783. gada 15. maijā Mazdzērves (vēlāk Apriņķu pag.) Elkalejās. Miris 1828. gada 24. janvārī turpat.) – pirmais latviešu dzejnieks, kura darbi publicēti.
Dzīvojis Apriņķu muižas dzimtzemnieka ģimenē. Bērnībā 5 gadu vecumā zaudējis redzi. Vēlāk strādājis par drēbnieku un kurpnieku. Apguvis sava laika dzejas tradīcijas, g.k. baznīcas dziesmas un G. F. Stendera ziņģes. To ietekmē Neredzīgais Indriķis sāka dzejot un mēģināja izteikt savu pasaules izjūtu ar mākslas līdzekļiem, tā atšķirdamies no saviem laikabiedriem. Viņa dzejā ir neparasti liela subjektīvā pārdzīvojumu deva. Savas garīgās bagātības apzināšanās viņam deva drošības sajūtu. Kaut gan Neredzīgā Indriķa dzeja ir stipri reliģioza, tajā lielu lomu spēlē mīlestība, draudzība, dabas izjūta un racionālisma laikmetam neparasta emociju plūsma, tur atspoguļojas viņa bēdu pilnā dzīve. Neredzīgā Indriķa dzejā ir gan sirsnīgi izjusti individuālie pārdzīvojumi, gan arī sava laika sabiedrisko norišu atskaņas. Neredzīgā Indriķa darbos saskatāmas klasicisma iezīmes. Viņu atbalstīja Apriķu draudzes mācītājs Kārlis Gothards Elferfelds (1756 – 1819), kas pats kļuva pazīstams ar pirmo latviešu oriģināllugu u.c. darbiem savā “Līksmības grāmatā” (1804). Elferfelds pierakstīja Neredzīgā Indriķa dzejoļus un izdeva “Tā Neredzīgā Indriķa dziesmas” (1806), kas bija pirmā dzejoļu grāmata, kuras autors bija latvietis. Tur ievietotā dzeja, arī Apriķu ķestera Vāveru Andža sacerējums ir izteikti reliģiska satura darbi, kuros skaidri redzama ļoti lielā G. F. Stendera laicīgo “ziņģu” iedibināto tradīciju ietekme. Grāmatu 1200 eks. nopirka subskribenti, tā sagādājot Neredzīdajam Indriķim iespēju nodibināt ģimenes dzīvi ar kalponi Annu. Laulībā piedzima 4 bērni. Otru pusi metiena (arī 1200 eks.) bija grūti pārdot, tādēļ paredzēto Neredzīgā Indriķa dzejoļu otru krājumu vairs neizdeva. Neredzīgais Indriķis dzejošanu tomēr turpināja, kā to liecina “Latviešu avīzēs” u.c. publicētie viņa darbi.…
