Makjavelli cenšas definēt perfektu valdnieku, un gandrīz nevienā viņa definīcijas punktā viņam nevar nepiekrist. Arī mūsdienās var redzēt, ka panākt jebkādus labus rezultātus nav iespējams vien ar legāliem līdzekļiem, vai pat ne tik nelegāliem, šiem līdzekļiem ir jābūt slēptiem tādā līmenī, lai panāktu vislabāko rezultātu. Līdzekļiem ir jābūt tādiem, kas rada rezultātu, pēc kura sasniegšanas ir pilnīgi vienalga, kas ir pielietots – zaudējumi ir bijuši ieguvumu vērti.
Makjavelli stāsta arī par to, ka valdniekam ir jābūt kā zvēram. Tieši zvērs spēj visvairāk dzīvot pēc instinktiem, līdz ar to šis zvērs spēj visvairāk instinktīvi just to, kas tam ir nepieciešams. Cilvēks nekad nespēs domāt labi priekš citiem cilvēkiem, cilvēks savā dziļākajā būtībā ir indivīds, kas visvairāk domā par sevi, jebkuros apstākļos, tieši tāpēc valdniekam ir jābūt dzīvniekam. Cilvēkam ir jābūt kā lauvam tieši tāpēc, ka jau dzīvnieku pasaulē lauva ir barvedis, lauva ir tas, kas rūpējas par sev piegulošo baru, spēj tos pasargāt no nelaimēm un problēmām, spēj būt tik agresīvs, cik tas konkrētajā situācijā ir nepieciešams. Taču, kā jau Makjavelli saka, ar lauvu vien nepietiek.…